1 Šis ir spriedums par Israēlu, ko Tas Kungs runājis caur pravieti Maleahiju. 2 "Es esmu jūs mīlējis," saka Tas Kungs, "un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? - Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? - saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu 3 un ienīstu Ēsavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakāļiem. 4 Un kaut arī Edoms sacītu: mēs esam postā likti, bet mēs gribam izpostīto atkal atjaunot! - tad Tas Kungs Cebaots saka tā: ja jūs sāksit celt, tad Es uzcelto atkal sagraušu, un tai zemei būs saukties par bezdievības zemi, un tās tautai būs būt tādai, pret kuru Tas Kungs dusmo mūžīgi. 5 To jūs redzēsit paši savām acīm, un tad jūs teiksit: Tas Kungs ir dižens un spēcīgs Israēla robežās un arī ārpus tām! - 6 Dēlam būs godāt savu tēvu un kalpam savu kungu. Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība? - tā saka Tas Kungs Cebaots jums, priesteri, kas jūs nicināt Manu Vārdu, - un tad jūs sakāt: kā tad mēs Tavu Vārdu nicinām? 7 Jūs to darāt, nesdami uz Mana altāra upurim nešķīstu maizi. Bet jūs tad turpināt: kā tad mēs upurējam Tev kaut ko nešķīstu? - Ar to, ka jūs sakāt: Tā Kunga galds ir nicināms! 8 Un, kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad tas nav ļaunums, un, ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas nav ļaunums? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai tad viņam būs prieks par to, un vai tad viņš tevi laipni uzlūkos? - tā saka Tas Kungs Cebaots. 9 Tad nu lūdziet Dievu, lai Viņš mums būtu žēlīgs, - tādas lietas no jūsu puses tiešām ir notikušas. Un vai tad Viņš jūs laipni uzlūkos? - saka Tas Kungs Cebaots. 10 Kaut jel kāds no jums būtu tūliņ aizslēdzis Tempļa durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz Mana altāra! Man nav nekādas patikas pret jums, saka Tas Kungs Cebaots, un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas! 11 Bet no saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, un visās malās Mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo Mans Vārds kļūs augsts un varens tautu starpā, saka Tas Kungs Cebaots. 12 Bet jūs to apgānāt, sacīdami: Tā Kunga galds, tas ir nešķīsts, un tā augļi ir nicināmi. 13 Un jūs sakāt: redziet, viss tas tikai veltas pūles, - un jūs laižat to vienkārši pār galvu, saka Tas Kungs Cebaots, un jūs ņemat to, kas salaupīts, kas klibs un nevesels, un pienesat to Tam Kungam kā ēdamo upuri. Un Es lai pieņemtu to no jums? - saka Tas Kungs Cebaots. 14 Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams Tam Kungam solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks, saka Tas Kungs Cebaots, un Mans Vārds ir bijājams tautu vidū!
“Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu”
1 Kunga vārds Israēlam, kas vēstīts caur Maleahiju.
2 “Es jūs mīlēju,” saka Kungs,
“bet jūs sakāt:
kā tad tu mīli mūs?! –
Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? –
saka Kungs,
taču Jēkabu es mīlēju,
3 bet Ēsavu ienīdu
un viņa kalnus par izpostījumu padarīju,
viņa mantojumu – par tuksnesi šakāļiem!
4 Kaut Edoms saka:
mēs iznīdēti,
taču no drupām par jaunu uzcelsim! –
Tā saka Pulku Kungs:
viņi uzcels, bet es noplēsīšu!
Viņus tāpat par ļaundariem dēvēs,
par tautu, kas uz mūžiem apkaitinājusi Kungu!
5 Jūsu pašu acis to pieredzēs,
tad jūs teiksiet:
varens ir Kungs pār Israēla robežām!
Nešķīsti upuri
6 Dēls lai godā tēvu
un vergs – savu kungu,
un, ja esmu Tēvs,
tad kur mans gods,
ja esmu Kungs,
kur bijība pret mani? –
tā Pulku Kungs saka jums,
priesteriem, kas manu vārdu nievājuši!
Bet jūs sakāt:
kā tad mēs tavu vārdu nievājam?! –
7 Uz manu altāri pienesat nesvētu maizi!
Un tad vēl jūs sakāt:
kā tad mēs tevi esam nievājuši?! –
Sacījāt taču, ka Kunga galds nav neko vērts!
8 Un, kad jūs pienesat upurēt aklu,
vai tas nav ļaunums?!
Kad pienesat tizlu un slimu –
vai tas nav ļaunums?!
Pienesiet to savam zemes pārvaldniekam,
vai šis to gribēs, vai būs labvēlīgs?! –
saka Pulku Kungs.
9 Un tagad
lūdziet Dievu, lai viņš apžēlojas,
ka tā esat darījuši!
Vai viņš būs jums vēlīgs? –
saka Pulku Kungs.
10 Kaut jūs būtu aizdarījuši durvis,
lai velti nekvēl mans altāris,
jūs man netīkat,
saka Pulku Kungs,
no jūsu rokām es labības dāvanu neņemšu!
11 Taču no saules lēkta līdz rietam lai mans vārds ir varens starp tautām, ik visur lai manam vārdam pienes kvēpināmo un šķīstu labības dāvanu, jo mans vārds ir varens starp tautām, saka Pulku Kungs. 12 Bet jūs apgānāt Kunga galdu, sacīdami: tas nav nekāds svētums, tā augļi un ēdiens nav neko vērti! – 13 Un vēl jūs sakāt: ak, cik tas grūti! – un smagi nopūšaties par to, – saka Pulku Kungs, un jūs pienesat laupītu, klibu un slimu. Un tad jūs pienesat labības dāvanu – vai man to pieņemt no jums? – saka Kungs.
14 Lai nolādēts krāpnieks, kam ganāmpulkā ir auns, ko tas apsolījis Kungam, taču ziedo kropli! Es esmu varens ķēniņš, saka Pulku Kungs, un mans vārds ir bijājams tautās!
