1 Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: "Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību." 2 Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar. 3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: "Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi." 4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem. 5 Un viņš sacīja tām: "Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani, 6 un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. 7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. 8 Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. 9 Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. 10 Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. 11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu. 12 Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. 13 Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." 14 Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā? 15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. 16 Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis." 17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. 18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi. 19 Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas tēvam. 20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu. 21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārgāja pāri upei, un virzījās uz Gileāda kalna pusi. 22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. 23 Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. 24 Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: "Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu." 25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā. 26 Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? 27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. 28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. 29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu. 30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?" 31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas. 32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev." Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi. 33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāca no Leas telts un iegāja Rahēles teltī. 34 Un Rahēle bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast. 35 Bet viņa sacīja savam tēvam: "Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt." Un viņš meklēja, bet neatrada terafīmu. 36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ? 37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un savu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība. 38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu ēdis. 39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis; no manas rokas tu to atprasīji, vai nu tas bija zudis dienā, vai naktī. 40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani ēda dienā, bet aukstums naktī. Un miegs bēga no manām acīm. 41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis. 42 Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris." 43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: "Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni - mani bērni un šie sīklopi - mani lopi, un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es šodien darīšu savām meitām vai viņu bērniem, kurus tās ir dzemdējušas? 44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi." 45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni. 46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes. 47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta , bet Jēkabs to nosauca: Galeda . 48 Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi." Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda 49 un arī Micpa , tāpēc ka tas sacīja: "Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies. 50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū." 51 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi: 52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. 53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!" Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās. 54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
Jēkabs slepus atstāj Lābanu
1 Reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: “Jēkabs ir sagrābies visu, kas bija mūsu tēvam, un no tā, kas bija mūsu tēvam, viņš ir ieguvis savu bagātību!” 2 Jēkabs uzlūkoja Lābana vaigu, un, redzi, tas vairs nebija tāds kā vakar un aizvakar. 3 Un Kungs teica Jēkabam: “Atgriezies sava tēva zemē, vietā, kur tu esi dzimis, un es būšu ar tevi!” 4 Un Jēkabs lika, lai pasauc Rāhēli un Leu uz lauku, kur bija viņa avis. 5 Un viņš tām teica: “Es redzu, ka jūsu tēva prāts vairs nav pret mani tāds kā vakar un aizvakar! Bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani! 6 Un jūs zināt, ka es esmu kalpojis jūsu tēvam ar visu savu spēku. 7 Bet jūsu tēvs pievīla mani un vai desmitām reižu ir mainījis manu algu, bet Dievs viņam nav ļāvis darīt man ļaunu! 8 Kad viņš teica: lāsainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja lāsainos, bet, kad viņš teica: strīpainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja strīpainos! 9 Dievs atņēma ganāmpulku jūsu tēvam un atdeva man! 10 Kad avis pārojās, es raudzījos un redzēju sapni, un, redzi, visi teķi, kas apleca avis, – strīpaini, lāsaini un raibi! 11 Un Dieva eņģelis sapnī man teica: “Jēkab!” Un es teicu: “Es te!” 12 Un viņš teica: “Paraugies jel un skaties – visi teķi, kas aplec avis, ir strīpaini, lāsaini un raibi, – jo es redzēju visu, ko Lābans tev dara! 13 Es esmu Bēteles Dievs, kur tu ar eļļu svaidīji akmens stabu, kur tu devi man zvērestu, – celies tagad, ej projām no šīs zemes un atgriezies zemē, kur tu esi dzimis!”” 14 Rāhēle un Lea atbildēja viņam: “Vai tad mums vēl ir kāda daļa un mantojums mūsu tēva namā?! 15 Vai ne kā svešinieces mēs viņam bijām, ka viņš mūs pārdeva un aprija sudrabu, ko par mums bija dabūjis? 16 Visa bagātība, ko Dievs atņēma mūsu tēvam, nu pieder mums un mūsu dēliem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev teica!” 17 Tad Jēkabs cēlās un sēdināja savus dēlus un savas sievas uz kamieļiem. 18 Viņš aizveda visus savus ganāmpulkus un visus savus krājumus, ko bija iekrājis, savus sapirktos lopus, ko bija ieguvis Padānarāmā, un gāja pie sava tēva Īzaka uz Kanaāna zemi. 19 Bet Lābans bija aizgājis cirpt savas avis, un Rāhēle nozaga sava tēva terafīmu . 20 Un Jēkabs piemānīja aramieti Lābanu, neteikdams, ka viņš bēg. 21 Viņš bēga ar visu, kas viņam bija, un viņš cēlās un šķērsoja upi, un devās uz Gileāda kalniem.
Lābans panāk Jēkabu
22 Trešajā dienā Lābanam pastāstīja, ka Jēkabs aizbēdzis. 23 Tad viņš ņēma savus brāļus un septiņas dienas dzinās viņam pakaļ, līdz panāca viņu Gileāda kalnos. 24 Un Dievs naktī nāca pie aramieša Lābana sapnī un viņam teica: “Sargies ar Jēkabu runāt labu vai ļaunu!”
25 Un Lābans panāca Jēkabu, bet Jēkabs bija izpletis savu telti kalnos, un arī Lābans ar saviem brāļiem apmetās Gileāda kalnos. 26 Un Lābans teica Jēkabam: “Ko tu esi nodarījis? Kāpēc tu mani piemānīji – aizvedi manas meitas kā kara gūsteknes? 27 Kāpēc tu aizbēgi slepus, apkrāpi mani un neteici man – es tevi būtu atlaidis ar līksmi un dziesmām, ar bungām un stīgām! 28 Tu neļāvi man pat noskūpstīt savus dēlus un meitas! Muļķīgi gan tu esi darījis! 29 Manā varā būtu darīt jums ļaunu! Bet jūsu tēvu Dievs man vakarnakt teica: sargies ar Jēkabu runāt labu vai ļaunu! 30 Un nu – ej jau, ja tu tā ilgojies pēc sava tēva nama, bet kāpēc tu nozagi manus dievus?!” 31 Un Jēkabs atbildēja Lābanam: “Jo… es… baidījos! Domāju, ka tu neatņem man savas meitas! 32 Bet, pie kā tu atradīsi savus dievus, tas dzīvs nepaliks! Visu mūsu brāļu priekšā parādi, kas pie manis ir tavs, un ņem to!” Bet Jēkabs nezināja, ka tos ir nozagusi Rāhēle. 33 Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, bet neatrada, un viņš iznāca no Leas telts un gāja Rāhēles teltī. 34 Un Rāhēle paņēma terafīmu, ielika to kamieļa seglos un apsēdās tam virsū. Lābans iztaustīja visu telti, bet neatrada. 35 Un viņa teica savam tēvam: “Nedusmo, mans kungs, ka es nevaru piecelties tavā priekšā, jo man ir, kā sievām mēdz būt.” Un viņš meklēja, bet terafīmu neatrada.
36 Tad Jēkabs iekarsa un sāka strīdu ar Lābanu, un Jēkabs atcirta Lābanam: “Kur ir mana vaina? Kas ir mans grēks? Kāpēc tu tik kvēli mani vajā?! 37 Tu esi iztaustījis visas manas mantas! Ko tu no sava nama mantām esi atradis? Liec visu te, manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķir mūs abus! 38 Šos divdesmit gadus, kamēr es biju pie tevis, tavas avis un kazas neizmetās, un tavu avju teķus es neesmu apēdis! 39 Saplosīto es tev nenesu atrādīt, to vietā es atliku citus lopus, un man tu atprasīji to, kas nozagts dienā un kas nozagts naktī! 40 Bet kā man! – dienā mani rija versme un aukstums naktī, un miegs bēga no manām acīm! 41 Tādi man bija divdesmit gadi tavā namā! Es kalpoju četrpadsmit gadus par abām tavām meitām un sešus gadus par taviem lopiem, bet pat ar algu tu mani pievīli vai desmitām reižu! 42 Ja mana tēva Dievs – Ābrahāma Dievs un Īzaka Briesmas – nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu būtu mani palaidis tukšā! Dievs redzēja manas ciešanas un manus pūliņus, un vakarnakt Dievs izsprieda taisni!”
Lābans un Jēkabs slēdz derību
43 Un Lābans atbildēja Jēkabam: “Tās meitas ir manas meitas, un tie dēli ir mani dēli, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, – ir mans! Bet ko es šodien varu darīt savām meitām vai viņu dēliem, ko tās dzemdējušas?! 44 Bet nu nāc, noslēgsim derību, es un tu! Tā lai ir par liecību starp mani un tevi!” 45 Un Jēkabs ņēma akmeni un uzslēja to par piemiņas stabu. 46 Jēkabs teica saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus!” Un viņi ņēma akmeņus un sabēra kaudzē, un viņi ēda tur uz tās kaudzes. 47 Un Lābans to nosauca: Jegarsahadūta , bet Jēkabs to nosauca par Galēdu . 48 Un Lābans teica: “Šī kaudze šodien ir liecība man un tev!” – tādēļ to nosauca vārdā Galēda 49 un Micpa , jo viņš teica: “Kungs uzmanīs mani un tevi, kad būsim tālu viens no otra, – 50 ja tu apspiedīsi manas meitas un ja tu ņemsi sievas klāt pie manām meitām, redzi – ne cilvēks, bet Dievs ir liecinieks starp mani un tevi!” 51 Un Lābans teica Jēkabam: “Redzi, šī kaudze un, redzi, tas piemiņas stabs, ko es noliku starp mani un tevi! 52 Lieciniece ir šī kaudze, un liecinieks ir šis piemiņas stabs, ka es neiešu pie tevis tālāk par šo kaudzi un ka tu neiesi pie manis ar ļaunu tālāk par šo kaudzi un piemiņas stabu! 53 Ābrahāma Dievs un Nāhora Dievs lai tiesā starp mums un viņu tēvu Dievs!” Un Jēkabs zvērēja pie sava tēva Īzaka Briesmām! 54 Jēkabs upurēja kalnā kaujamo upuri un sasauca savus brāļus, lai ēstu maizi, un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
