1 Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši. 2 Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu. 3 Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un viņu meitas bija aizvesti gūstā, 4 tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt. 5 Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā. 6 Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu. 7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: "Atnes man šurp efodu!" Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu. 8 Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?" Un Viņš tam atbildēja: "Jā, vajā viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!" 9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru. 10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un palika turpat. 11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni. 12 Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un, tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis. 13 Tad Dāvids tam jautāja: "Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims. 14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni." 15 Un Dāvids tam jautāja: "Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?" Un viņš tam atbildēja: "Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka." 16 Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes. 17 Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus. 18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. 19 Un no tiem netrūka neviena - ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to visu Dāvids atguva atpakaļ. 20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: "Šis ir Dāvida laupījums!" 21 Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem klājas. 22 Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: "Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!" 23 Bet Dāvids sacīja: "Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. 24 Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, - tie kopīgi lai dalās!" 25 Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai. 26 Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: "Redzi, še jums dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!" 27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā, 28 un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā, 29 un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās, 30 un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā, 31 tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
Dāvids atbrīvo Ciklagas gūstekņus
1 Kad Dāvids ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, amālēkieši bija sirojuši dienvidzemē un Ciklagā, nopostījuši Ciklagu un nodedzinājuši to ar uguni. 2 Viņi aizveda gūstā sievas, kas tur bija, un visus no maza līdz lielam, bet nevienu nenogalināja. Viņi aizgāja savu ceļu un aizveda tos visus sev līdzi. 3 Dāvids ar saviem vīriem ienāca pilsētā, un, redzi, tā bija nodedzināta ar uguni un viņu sievas, dēli un meitas aizvestas gūstā! 4 Dāvids un viņa ļaudis sāka vaimanāt un raudāja, kamēr vairs nebija spēka paraudāt. 5 Arī abas Dāvida sievas bija aizvestas gūstā – jizreēliete Ahīnoama un Abīgaila, karmelieša Nābāla atraitne. 6 Pats Dāvids bija lielos spaidos, jo ļaudis teicās viņu nomētāt akmeņiem – visi bija sarūgtināti par saviem dēliem un meitām. Tomēr Dāvids guva spēku Kungā, savā Dievā.
7 Dāvids teica priesterim Ebjātāram, Ahīmeleha dēlam: “Jel nes šurp man efodu!” Ebjātārs atnesa efodu Dāvidam, 8 un Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man dzīties pakaļ šai bandai, vai es to panākšu?” Un viņš tam atbildēja: “Dzenies, jo tu tos noteikti panāksi un visu atgūsi!” 9 Tad Dāvids un viņa seši simti vīru devās ceļā un nonāca pie Besoras strauta, kur daļa no viņiem palika. 10 Dāvids ar četriem simtiem vīru turpināja vajāšanu, bet divi simti vīru, kas bija pārāk novārguši, lai šķērsotu Besoras strautu, palika tur. 11 Viņi uz lauka uzgāja kādu ēģiptieti un atgādāja to pie Dāvida. Viņi tam deva ēst, un tas ēda, un viņi to padzirdīja ar ūdeni. 12 Viņi iedeva tam gabalu vīģu plāceņa un divus rozīņu plāceņus. Viņš ēda un atguvās, jo neko nebija ne ēdis, ne dzēris trīs dienas un trīs naktis.
13 Tad Dāvids viņam jautāja: “Kas tu esi un no kurienes?” Puisis atbildēja: “Es esmu ēģiptietis, kāda amālēkieša vergs. Kad pirms trim dienām es saslimu, mans kungs mani pameta. 14 Mēs sirojām krētiešu dienvidzemē un tajā, kas Jūdā, un Kāleba dienvidzemē, un mēs ar uguni nodedzinājām Ciklagu.” 15 Dāvids viņam prasīja: “Vai tu mani aizvedīsi pie šīs bandas?” Viņš teica: “Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi un neatdosi manam kungam, un es tevi aizvedīšu pie šīs bandas.” 16 Viņš tos noveda lejā, un, redzi, tie bija izklīduši kur kurais – ēda, dzēra un līksmojās par milzīgo laupījumu, ko tie bija guvuši filistiešu un Jūdas zemē. 17 Dāvids tos kāva no krēslas līdz nākamās dienas vakaram, un neviens no tiem neizbēga kā vien četri simti jaunekļu, kas aizbēga jāšus uz kamieļiem. 18 Dāvids atguva visu, ko amālēkieši bija paņēmuši, Dāvids atdabūja arī abas savas sievas. 19 Neviena netrūka – ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, ne arī kas no laupījuma un visa, ko tie viņiem bija paņēmuši. To visu Dāvids atdeva ļaudīm atpakaļ. 20 Sev Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un viņi dzina tos pa priekšu viņa ganāmpulkam, saukdami: “Šis ir Dāvida laupījums!” 21 Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kas bija pārāk novārguši, lai sekotu viņam, un kurus tie bija atstājuši pie Besoras strauta. Viņi iznāca pretī Dāvidam un viņa pulkam. Dāvids pienāca pie viņiem un sveicināja ar mieru.
22 Bet visi ļaunie un nelietīgie starp tiem, kas bija gājuši kopā ar Dāvidu, runāja: “Mēs ar viņiem nedalīsimies laupījumā, ko esam atguvuši, tāpēc ka šie nenāca kopā ar mums, – atdosim tikai katram viņa sievu un bērnus, lai ņem un staigā!”
23 Bet Dāvids teica: “Tā nedariet, mani brāļi, ar to, ko Kungs mums devis! Viņš mūs ir pasargājis un nodevis mūsu rokās to bandu, kas bija pret mums nākusi. 24 Kā lai paklausa jūsu vārdiem?! Tiem, kas palikuši pie mantām, pienākas tāda pati daļa kā tiem, kas gājuši karā. Lai visi dalās!” 25 Tā tas ir aizvien kopš tās dienas – viņš to padarīja par likumu un tiesu Israēlā līdz pat šai dienai.
26 Dāvids atgriezās Ciklagā un no laupījuma nosūtīja daļu Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: “Te jums svētības dāvana no laupījuma, kas atņemts Kunga ienaidniekiem.” 27 Nosūtīja vecajiem, kas Bētelē, tiem, kas Raāmotnegevā, tiem, kas Jatīrā, 28 tiem, kas Aroērā, tiem, kas Sifmotā, tiem, kas Eštmo, 29 tiem, kas Rāhālā, tiem, kas jerahmeēliešu pilsētās, tiem, kas kēniešu pilsētās, 30 tiem, kas Hormā, tiem, kas Borāšānā, tiem, kas Atāhā, 31 tiem, kas Hebronā un visur, kur Dāvids un viņa vīri bija staigājuši.
