1 Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, - ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. 2 Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. 3 Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām, un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja. 4 Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam! 5 Jo, kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei. 6 Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta. 7 Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! 8 Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. 9 Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. 10 Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi. 11 Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi. 12 Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs. 13 Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs. 14 Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. 15 Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. 16 Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. 17 Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. 18 Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. 19 Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. 20 Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. 21 Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. 22 Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. 23 Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. 24 Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? 25 Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai.
VII.
Atbreivōšona nu Moizeša lykuma.
1 Brōļi, vai jyus nazynot, — es runoju lykuma zynōtōjim, — ka lykums par cylvāku volda tik iļgi koleidz tys ir dzeivs? 2 Tai pracāta sīvīte ar lykumu ir saisteita koleidz veirs ir dzeivs. Ar veira nōvi jei ir breiva nu tō lykuma, kas jū saisteja ar veiru. 3 Jo veiram dzeivam asūt, ītu pi cyta veira, jei byutu lauleibas lauzēja. Bet jo veirs nūmērst, tod jei nu lykuma ir breiva, un, jo īt pi cyta veira, nav nikaida lauleibas lauzēja. 4 Arī jyus, muni brōli, caur Kristus mīsu lykumam asat nūmyruši un pīdarat vīnam cytam, tys ir tam, kas ir pīsacēlis nu myrūnim, lai nastu augļus Dīvam. 5 Koleidz mes dzeivōjom mīsai, myusu lūcekļūs dorbōjōs caur lykumu izsauktōs grēceigōs kōreibas tai, ka mes nōvei nesem augļus. 6 Bet tagad nu lykuma mes asam atbreivōti, un myruši tam, kas myusus kalpynōja. Tōpēc mes tagad kolpojam jaunā gorā, bet na pēc nūvacōjušō lykuma burta.
7 Kū tad lai sokom? Vai lykums ir grāks? Nimoz nē. Bet gon tikai caur lykumu es pazynu grāku. Par kōreibu es nikō nazynōtu, jo lykums nasaceitu: Tev nabyus īkōrōt! 8 Caur lykumu rodōs grākam izdeveiba un manī uzmūdynōja dažaidas kaisleibas. Bez lykuma grāks ir miris. 9 Agrōk es dzeivōju bez lykuma, kad nōce bausleiba, grāks atsadzeivynōja, 10 bet es nūmyru. Un tai iznōce, ka bausleiba, kas beja dūta dzeivei, mani vede uz nōvi. 11 Pēc tam grāks, caur bausleibu atradis izdeveibu, mani apmōneja un caur tū nūdeve nōvei. 12 Tai tad, kai svāts ir lykums, tai svāta, taisneiga un loba ir bausleiba. 13 Vai tad lobais man ir palicis par nōvi? Nikod nē! Bet gon grāks, lai jys pasarōdeitu kai grāks, caur lobu man nese nōvi. Un caur lykumu jys pasarōdeja sovā brīsmeigajā grēceibā.
14 Kai mes zynom, lykums ir goreigs, bet es asmu mīseigs, padūts grākam. 15 Tō, kū doru, es nasaprūtu; es nadoru tō, kū grybu, bet gon doru tū (ļaunu), kū naīradzu. 16 Bet jo es doru tū, kō nagrybu, tod ar tū es pīkreitu, ka lykums ir lobs. 17 Tai tad, na es vairs dorbojūs, bet gon grāks, kas manī dzeivoj. 18 Es zynu, ka manī, tys ir mūnā mīsā, lobais nadzeivoj; lobu gribēt man veicās vīgli, bet tū dareit es naspēju. 19 Es nadoru loba, kō es grybu, bet gon doru ļaunu, kō es nagrybu. 20 Un jo es doru tū, kō nagrybu, tod doru jau na es, bet gon manī asūšais grāks. 21 Tai tad, es atrūnu lykumu: Jo es grybu dareit lobu, arī ļaunais man ir klōtu. 22 Pēc sovas īkšejōs pōrlīceibas es pīkreitu Dīva lykumam, 23 bet sovūs lūcekļūs es monu cytu lykumu, kas muna prōta lykumam nūsastōj pretim un mani pakļaun zam grāka lykuma, kas mit munūs lūcekļūs.
24 Es nalaimeigais cylvāks! Kas mani atbreivōs nu šōs nōvi nasūšōs mīsas? 25 — Dīva žēlesteiba caur myusu Kungu Jezu Kristu. Tai tad, es ar prōtu kolpoju Dīva lykumam, bet ar mīsu — grāka lykumam.
