1 Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. 2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. 3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. 4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. 5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. 6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies. 7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. 8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā. 9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem. 10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: 11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs." 12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja. 13 Un tie sūta pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, lai Viņu ķertu Viņa runā. 14 Un tie nāca un Viņam saka: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?" 15 Bet, viņu viltību pazīdams, Viņš tiem sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man denāriju, lai Es to redzu." 16 Un tie atnesa. Tad Viņš tiem saka: "Kā attēls šis ir un uzraksts?" Bet tie Viņam sacīja: "Ķeizara." 17 Un Jēzus tiem sacīja: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Un tie izbrīnījās par Viņu. 18 Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami: 19 "Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums. 20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma. 21 Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais. 22 Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva. 23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu." 24 Jēzus tiem sacīja: "Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? 25 Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs. 26 Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. 27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties." 28 Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?" 29 Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. 30 Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. 31 Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." 32 Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien, 33 un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri." 34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt. 35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Templī: "Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? 36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. 37 Dāvids pats Viņu sauc par Kungu; kā tad Tas ir viņa dēls?" Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. 38 Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem 39 un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās, 40 kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu." 41 Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. 42 Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. 43 Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. 44 Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."
XII.
Ļauni dōrzkūpi.
1 Tad Jys sōce jim runōt pīleidzeibōs: Vīns cylvāks pīstōdeja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka veina mīgtuvi un izbyuvēja tūrni. Tad, atdevis jū veinkūpim uz rentes, aizceļōja kur cytur. 2 Sovā laikā jys nūsyuteja pi veinkūpim kolpu, lai sajimtu sovu daļu nu veina dōrza auglim. 3 Bet tī, pajāmuši, jū sasyta un padzyna prūjom tukšā. 4 Tad jys nūsyuteja uz jim cytu kolpu, bet ari tū jī sadrogōja un izlomōja. 5 Tad jys nūsyuteja vēļ cytu. Tū jī nūnōvēja; ari daudz cytus jī gon sasyta, gon nūnōvēja. 6 Jam palyka tik vīns vīneigais nūmīļōtais dāls. Golā nūsyuteja uz jim ari tū, dūmōdams: Munu dālu jī īcīnēs. 7 Bet tī veinkūpi cyts cytam saceja: Šytys ir mantinīks. Īsim un nūnōvēsim jū, un jō montōjums paliks mums! 8 Jī, sagyvuši jū, nūsyta un izmete nu veina dōrza ōrā.
9 Kū tagad dareis veina dōrza kungs? — Jys atīs, nūbeigs tūs veinkūpus un veina dōrzu atdūs citim. 10 Vai jyus naasat lasejuši Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atsvīde,
ir palicis styura pamatakmiņs;
11 tū padareja Kungs,
myusu acīs breinumu.
12 Jī gribēja Jū sajimt cīši, jo jī nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim. Bet pasabeida ļaužu un, pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Nūdūkļu jautōjums.
13 Pēc tam jī nūsyuteja uz Jū dažus farizejus un Eroda pīkritējus, lai Jū sagyutu runā. 14 Tī pīgōjuši vaicōja: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs un nivīnam nagribi ītikt, jo Tu nasaskot uz cylvāka personas, bet mōci patīseibā Dīva ceļu. Vai ir atļauts moksōt keizaram nūdūkļus, vai nā? Ir jōmoksoj, vai nav jōmoksoj?
15 Radzādams jūs viļteibu, Jys saceja: Kōpēc Mani kārdynojat? Atnesit Maņ denaru, lai Es jū apskotu. 16 Tī atnese. Tad Jys vaicōja nu tim: Kō ir šytei biļde un uzroksts? — Keizara, — tī atbiļdēja. 17 Tad Jezus jim saceja: Atdūdit tū, kas ir keizara, keizaram, un tū, kas ir Dīva, Dīvam. Un tī Jū apbreinōja.
Augšamceļšonōs jautōjums.
18 Atgōja pi Jō sadduceji, kuri nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja: 19 Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo vīns brōļs nūmērdams pamat sīvu, bet bārnu napamat, tad tei sīva ir jōprecej brōļam, lai izmūdynōtu sovam brōļam pēcnōcējus. 20 Beja septeni brōli. Pyrmais, pajēmis sīvu, nūmyra un napamete pēcnōcēju. 21 Tad jū precēja ūtrais un nūmyra bez pēcnōcējim. Ari ar trešū taipat nūtyka. 22 Un visi septeni (jū precēja), bet pēcnōcēju jim nabeja. Golugolā nūmyra ari tei sīvīte; 23 kuram tad augšamceļšonā jei byus sīva? Jei taču visim septenim beja sīva.
24 Jezus jim atbiļdēja: Vai jyus nasamoldat, Rokstu un Dīva vareibas nazynōdami? 25 Taču pīsacāluši nu myrūnim ni vairs precejās, ni ari pi veira īt, bet dzeivoj dabasūs, kai eņgeli. 26 Bet kas atsateic uz pošu myrušūs augšamceļšonūs, tad vai nikod naasat lasejuši Moizeša grōmotā par ēršku kryumu, kur Dīvs jam saceja: Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs un Jākuba Dīvs? 27 Jys taču nava myrušūs, bet dzeivūs Dīvs. Tai tad jyus ļūti moldatēs.
Vyssvareigōkō bausleiba.
28 Tad pīgōja pi Jō klōt vīns Rokstim mōceitais, kas beja nūsaklausejis jūs sarunā un dzērdējis, cik labi Jys tim atbiļdēja, un vaicōja: Kura ir vyssvareigōkō bausleiba?
29 Jezus atbiļdēja: Vyssvareigōkō bausleiba ir: Klausīs, Izraeļ, myusu Kungs Dīvs ir vīns vīneigs Kungs! 30 Mīļoj tad Kungu sovu Dīvu nu vysas sovas sirds un vysas sovas dvēseles, nu vysa prōta un nu vysa sova spāka. 31 Ūtra ir: Mīļoj sovu tyvōkū, kai pats sevi. Par šytom svareigōku bausleibu nava.
32 Rokstim mōceitais Jam atbiļdēja: Labi, Mōceitōj! Tu pareizi teici, ka ir tik vīns vīneigs (Dīvs) un, izjamūt Jū, cyta nava. 33 Jō mīļōšona nu vysas sirds, (nu vysas dvēseles) nu vysa prōta un nu vysa spāka, un tyvōkō mīļōšona, kai sevis paša, ir daudz, daudz vērteigōka par visim dadzynojamim un ašneigim upurim.
34 Jezus, dzērdādams jō prōteigū atbiļdi, tam saceja: Tu naesi vairs tōli nu Dīva vaļsteibas. Nu tō laika nivīns naīsadrūšynōja nu Jō kaut kū vaicōt.
Davida Dāls.
35 Jezus, mōceidams svētneicā, saceja: Kai tad Rokstim mōceitī stōsta, ka Kristus ir Davida Dāls? 36 Taču pats Davids soka Svātajā Gorā:
Kungs saceja munam Kungam:
Sēstīs pa munai lobajai rūkai,
Koleidz es nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
37 Davids pats jū sauc par Kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
Un ļaužu daudzums ar patikšonu Jō klausejōs.
Pōrsorgōjums.
38 Sovā mōceibā Jys saceja: Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim, kuri mīļ staigōt garōs drēbēs, grib, ka jūs uz atklōtim laukumim sveicynōtu, 39 un grib ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pi vīsu golda; 40 jī aprej atraitņu mōjas, itkai atskaiteidami garas lyugšonas; jī sajims ļūti borgu tīsas sprīdumu.
Atraitnes upurs.
41 Tad atsasēdis pret dōvonu skreini, skatejōs, kai ļaudis mete dōvonu skreinē naudu. 42 Daudzeji bogōtnīki īmete daudz. Pīgōjuse vīna nabadzeiga atraitne īmete divi lepti, tys ir vīnu kvadrantu.
43 Tad Jys atsauce klōt sovus mōcekļus un jim saceja: Patīši, Es jums soku: šytei nabadzeigō atraitne īmete dōvonu skreinē vairōk par visim citim metējim. 44 Tōpēc ka visi mete tū, kas jim palīk pōri, bet jei īmete nu sovas nabadzeibas vysu, kas jai beja:— vysu sovu uzturu.
