1 Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, Viņš aizgāja no Galilejas un nonāca Jūdejas robežās viņpus Jordānas. 2 Un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos dziedināja. 3 Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: "Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?" 4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, 5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.- 6 Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." 7 Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" 8 Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. 9 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību." 10 Viņa mācekļi saka Viņam: "Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties." 11 Bet Viņš sacīja tiem: "Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots. 12 Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot." 13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. 14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība." 15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes. 16 Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" 17 Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." 18 Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; 19 godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." 20 Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?" 21 Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." 22 Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. 23 Bet Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā. 24 Un atkal Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." 25 Bet Viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja: "Kas tad var tikt pestīts?" 26 Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas." 27 Tad Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: "Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?" 28 Bet Jēzus sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis. 29 Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību. 30 Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie."
XIX.
Lauleibas naškirameiba.
1 Un nūtyka, ka, pabeidzis šūs vōrdus, Jezus laidēs īt nu Galilejas prūjom un atgōja uz Judeas apgobolu viņpus Jordana. 2 Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ. Un Jys tur padareja jūs (slymūs) vasalus.
3 Tad pīgōja klōtu farizeji un, Jū kārdynōdami, saceja: Vai cylvākam ir breivi kaut kaida īmesļa dēļ atstōt sovu sīvu? 4 Bet Jys tim atbiļdēja: Vai jyus naasat lasejuši, ka Tys, kurs īsōkumā radeja cylvākus, radeja veirīti un sīvīti? 5 Un saceja: Tōpēc veirs pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, un obi tops vīna mīsa. Tai tad, jī vairs nava divejas, bet tikai vīna mīsa. 6 Un kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
7 Bet tī Jam saceja: Kōpēc tad Moizešs pavēlēja dūt izaškēršonas rokstu un jū atstōt? 8 Jys tim atbiļdēja: Jyusu cītsirdeibas dēļ Moizešs jums atļōve jyusu sīvas atstōt, bet nu īsōkuma tai nabeja. 9 Un Es jums soku: Kurs atstōj sovu sīvu, jo na lauleibas lauzšonas dēļ, un cytu precej, tys lauž lauleibu. Kas atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Breivprōteiga škeisteiba.
10 Tad saceja Jam Jō mōcekli: Jo tai stōv līta storp veirīti un sīvīti, tad lobōk ir nasaprecēt. 11 Jys tim saceja: Na visi šū saprūt, bet tikai tī, kurim ir dūts. 12 Ir napracātī, kas taidi ir jau nu dzimšonas; ir napracātī, kurus ļaudis par taidim padareja; ir napracātī, kas dabasu vaļsteibas dēļ poši sev tū izlaseja. Kas ir spējeigs saprast, tys lai saprūt.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys uzlyktu uz jim rūkas un lyugtūs par jim. Bet Jō mōcekli tūs nūrōja. 14 Tad Jezus saceja: Atļaunit bārnim un nalīdzit jim īt pi Manis, jo eistyn taidim pīdar dabasu vaļsteiba. 15 Tad Jys, uzlicis uz tim rūkas, gōja nu turīnes tōļōk.
Bogōtais jaunēklis.
16 Un, raug, pīgōjis kaids pi Jō klōtu saceja: (Lōbū) Mōceitōj! Kas lobs maņ ir jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 17 Bet Jys tam saceja: Kōpēc tu nu Manis vaicoj par lobu? Vīns ir Lobais (Dīvs). Bet jo tu gribi īīt dzeivē, tad piļdi bausleibas. 18 Tys praseja: Kaidas? Jezus atbiļdēja: Nōkūšōs: Tev nabyus nūkaut, tev nabyus lauleibas pōrlauzt, tev nabyus zagt, tev nabyus nataisneigi līcynōt, 19 tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt un sovu tyvōkū mīļōt, kai sevi pošu! 20 Jaunēklis atbiļdēja: Šytū vysu (nu bārna dīnom) asu piļdejis. Bet kō maņ vēļ tryukst? 21 Jezus atbiļdēja: Jo gribi byut piļneigs, ej, izpōrdūd sovu montu un izdoli nabogim; tad tev byus krōjums dabasūs. Pēc tam, atgōjis, ej Maņ pakaļ. 22 Izdzērdis šūs vōrdus, jaunēklis nūskuma un aizgōja prūjom, jo tam beja daudz monta.
Bogōteiba un nabadzeiba.
23 Bet Jezus saceja sovim mōceklim: Patīši, Es jums soku: gryuši ir bogōtam īīt dabasu vaļsteibā. 24 Otkon Es jums soku: kameļam vīgļōk ir izīt cauri odotas acei, na bogōtam īīt Dīva vaļsteibā. 25 Dzērdādami tū, mōcekli ļūti nūsabeida un saceja: Kas tad var byut izpesteits? 26 Pasavēris uz jim, Jezus saceja: Cylvākim tys ir navarams, bet Dīvam vyss ir varams.
27 Tūlaik Pīters, Jam atbyldādams, saceja: Raug, mes pametem vysu un ejam Tev pakaļ: kas mums par tū byus? 28 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jyus, kas Maņ pakaļ ejat pi atdzimšonas, kad Cylvāka Dāls sēdēs sovā gūda krāslā, sēdēsit ari jyus divpadsmit krāslūs un tīsōsit divpadsmit Izraeļa ciļtis. 29 Un ikvīns, kas Manis dēļ pamat sātu, brōli, mōsu, tāvu, mōti, (sīvu), bārnus un teirumus, symtkōrteigi sajems atpakaļ un montōs myužeigū dzeivi. 30 Un daudzejī nu pyrmajim byus pādejī, un nu pādejim pirmī.
