1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. 2 "Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. 3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. 4 Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, 5 tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. 6 Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? 7 Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? 8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?" 9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: 10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. 11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. 12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. 13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." 15 Arī mazos bērnus Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja. 16 Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 17 Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā." 18 Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: "Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?" 19 Bet Jēzus tam sacīja: "Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. 20 Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti." 21 Tas atbildēja: "To visu es esmu turējis no mazotnes." 22 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: "Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!" 23 Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. 24 Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: "Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! 25 Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." 26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: "Kas tad var tikt izglābts?" 27 Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam." 28 Tad Pēteris sacīja: "Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi." 29 Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, 30 kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību." 31 Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32 Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, 33 šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." 34 Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. 35 Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36 Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. 37 Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. 38 Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" 39 Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" 40 Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: 41 "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." 42 Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." 43 Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.
XVIII.
Pīleidzeiba par bezdīveigū tīsnesi.
1 Jys pamōceja tūs caur pīleidzeibu, ka vysod vajaga lyugtīs un napōrstōt, 2 saceidams:
Vīnā mīstā beja tīsnesis, kas ni Dīva beidōs, ni cylvāku īvārōja. 3 Tamā pat mīstā dzeivōja atraitne. Jei gōja pi jō un lyudze: Aizstōv mani muna pretinīka prīškā. 4 Jys tūmār kaidu laiku nagribēja. Bet galeigi pats sev saceja: Lai gon es ni Dīva beistūs, ni cylvāku īvāroju, 5 tūmār aizstōvēšu šū atraitni, jo jei ir uzbōzeiga; ka jei golu golā naatītu un maņ par vaigu naīsystu.
6 Klausitēs, saceja Kungs tōļōk, kū nataisneigais tīsnesis soka. 7 Vai tad Dīvs naaizstōvēs tūs izlaseitūs, kas dīnu un nakti uz Jū sauc? Vai tad jim liks gaideit? 8 Es jums soku, ka Jys tūs ōtri pajims sovā apgōdeibā. Bet vai Cylvāka Dāls atgōjis atrass vērs zemes ticeibu?
Pīleidzeiba par farizeju un muitinīku.
9 Dažim, kas sevi skaiteja par taisneigim un cytus nīvōja, Jys pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 10 Īgōja svētneicā lyugtūs divi cylvāki: vīns farizejs un utrs muitinīks. 11 Farizejs nūstōjis sevī lyudzēs: Ak, Dīvs, es pateicu Tev, ka es naasmu taids, kai citi ļaudis: laupeitōji, mōneitōji, lauleibas lauzēji, vai ari kai šytys muitinīks. 12 Es divi reizes nedeļā īturu gavēni, nu visim sovim īnōkumim dūdu dasmytū daļu. 13 Bet muitinīks, nu tōlīnes stōvādams, naīsadrūšynōja pat ocu uz dabasim paceļt; jys syta kryutīs saceidams: Dīvs, esi maņ grēcinīkam žēleigs! 14 Es jums soku, ka šytys aizgōja uz sātu attaisnōts, bet tys nē; jo ikvīns, kas sevi augstynoj, tiks pazamynōts, kas sevi zamynoj, tiks paaugstynōts.
15 Pi Jō nese klōtu pat mozus bārnus, lai Jys pi tim pīsaskartu. Tū radzādami, mōcekli tūs bōre. 16 Bet Jezus sauce jūs saceidams: Ļaunit bārnim īt pi manis, un jim tō nalīdzit. Taidim pīdar Dīva vaļsteiba. 17 Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas tai napījam, kai bārns, tys jamā naīīs.
Pīleidzeiba par bogōtnīku.
18 Kaids vērsinīks jautōja Jam saceidams: Lobais Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivōšonu?
19 Bet Jezus atbiļdēja: Kōpēc Mani sauc par lobu? Tadei nivīns nav lobs, kai vīneigi pats Dīvs. 20 Vai tu zini bausleibas: nanūkauņ, napōrkōp auleibas, nadūd napatīsas līceibas, gūdā turi sovu tāvu un mōti? 21 Tys atbiļdēja: Šytū vysu es piļdeju jau nu sovas jauneibas. 22 Tū dzērdādams, Jezus jam saceja: Vēļ vīnas lītas tev tryukst: izpōrdūd vysu, kas tev ir, izdoli nabogim, un tev byus krōjums dabasūs; tad atgōjis, ej Maņ pakaļ. 23 Šytū dzērdādams, tys ļūti nūskuma, jo jam beja daudzi monta.
24 Jezus, radzādams jū (nūskumušu), saceja: Cik gryuši ir bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā! 25 Vīgļōk gon ir kameļam izīt caur odotas aci, na bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā.
26 Tī, kas tū dzērdēja, vaicōja: Kas tad var byut izpesteits? 27 Bet Jys atbiļdēja: Tys, kas navarams ļaudim, varams Dīvam.
Breivprōteiga nabadzeiba.
28 Tad Pīters saceja: Raug, mes asam pamatuši vysu sovu montu un ejam Tev pakaļ. 29 Jys tim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas dēļ atstōs sātu, vai dzymdynōtōjus, vai brōļus, vai sīvu, vai bārnus, 30 tys sajims daudz vairōk šamā pasaulī un myužeigū dzeivi nōkūšajā myužeibā.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas un padora vasalu naredzeigū.
31 Tad pajēmis tūs divpadsmit pi sevis, jim saceja: Raug, mes ejam uz Jeruzalemu, un izapiļdeis vyss, kū pravīši ir rakstejuši par Cylvāka Dālu. 32 Jū nūdūs pogōnim, un Jys tiks izsmīts un apspļauts. 33 Un pēc nūšausteišonas Jū nūnōvēs, bet trešā dīnā pīsaceļs nu myrūnim.
34 Bet jī nikō nu tō nasaprota; tei volūda dēļ jim beja naskaidra, un tō, kas beja saceits, jī navarēja saprast.
35 Un nūtyka, kad Jys tyvōjōs pi Jericho, kaids oklais sēdēja ceļa molā un ubogōja. 36 Izdzērdis garum ejam ļaudis, jys vaicōja, kū tys nūzeimōtu. 37 Jam pastōsteja, ka Jezus nu Nazaretes īt garum. 38 Tad jys sōce saukt saceidams: Jezu, Davida Dāls, apsažāloj par mani. 39 Tī, kas gōja īprīkš jim, pīdraudēja, ka jys klusātu. Jys tūmār vēļ cīšōk sauce: Davida Dāls, apsažāloj par mani.
40 Jezus nūstōja un pavēlēja tū atvest pi sevis. 41 Kad jys pīgōja klōt, (Jezus) vaicōja: Kō gribi, lai Es tev dareitu? Jys atbiļdēja: Kungs, lai es palyktu redzeigs. 42 Jezus jam saceja: Esi redzeigs! Tova ticeiba tevi glōbe. 43 Un jys tyuleņ palyka redzeigs, un, slaveidams Dīvu, gōja Jam pakaļ. Ari ļaudis, kas tū redzēja, slaveja Dīvu.
