1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. 2 Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. 3 Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: "Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?" Bet tie klusēja. 4 Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. 5 Bet tiem Viņš teica: "Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?" 6 Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. 7 Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: 8 "Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, 9 un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. 10 Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! - Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. 11 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." 12 Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: "Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. 13 Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; 14 un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām." 15 Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!" 16 Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. 17 Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. 18 Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. 19 Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. 20 Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. 21 Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. 22 Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. 23 Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. 24 Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu." 25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: 26 "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. 27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. 28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, 29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, 30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. 31 Vai arī - kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; 32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. 33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. 34 Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? 35 Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!"
XIV.
K. Jezus padora vasalu yudiņssērdzeigū.
1 Kad (Jezus) sabatā īgōja vīna īvārojama farizeja mōjā maizes āstu, tī Jū smaļki nūvārōja. 2 Un raug, Jō prīškā beja vīns yudiņssērdzeigs cylvāks. 3 Jezus jautōja nu lykuma zynōtōjim un farizejim saceidams: Vai breivi ir sabatā dareit vasalu, vai nē? 4 Tī klusēja. Tad Jys pajēmis, padareja tū vasalu un aizsyuteja prūjom. 5 Un tim saceja: Jo kuram nu jums vērss vai ezeļs īkrystu okā, vai tad navylktu tō sabata dīnā ōrā? 6 Uz tū jī navarēja nikō atbiļdēt.
Vītas ījimšonas vīseibōs.
7 Radzādams, ka īlyugtī ceņšās ījimt pyrmōs vītas, Jys pasaceja tim nōkušū pīleidzeibu: 8 Jo tevi kas īlyugtu kōzōs, tad nasasēst pyrmajā vītā, ka, laikam, nabyutu īlyugts kaids par tevi cīneigōks. 9 Cytaiž tys, kas jyusus obejus īlyudze, var, pīgōjis pi tevis, pasaceit: Dūd vītu šytam. Tad tev aizkaunātam vajadzēs ījimt pādejū vītu. 10 Jo tevi īlyudz, tad aizgōjis lobōk atsasēst pādejā vītā, lai atgōjis īlyudzējs tev saceitu: Draugs, raunīs augšōk. Tad tev byus gūds pret visim tim, kas ar tevi reizē sēd pi golda. 11 Tadei ikvīns, kas sevi augstynoj, byus pazamōts, kas sevi zamynoj, byus paaugstynōts.
Vīseibōs jōaicynoj nabogi.
12 Tad Jys saceja ari tam, kas Jū beja īlyudzis: Jo tu sareikoj pusdīnas vai vakareņas, tad nalyudz ni sovu draugu, ni sovu brōļu, ni sovu radinīku, ni ari bogōtūs kaimiņu; cytaiž jī īlyugs tevi un tu sajimsi sovu atmoksu. 13 Jo tu sareikoj maļteiti, tod īlyudz nabogus, krūpļus, slymus un oklus, 14 un tu byusi svēteigs, jo tim navā, ar kū tev atleidzēt. Gon tys byus atleidzāts taisneigūs augšamceļšonā.
Pīleidzeiba par maļteiti.
15 Bet vīns nu tim, kas ar Jū reizē beja pi golda, tū izdzērdis, Jam saceja: Svēteigs tys, kas jam daleibu pi maļteites Dīva vaļsteibā. 16 Tad Jys tam saceja: Kaids cylvāks, sareikōjis maļteiti, īlyudze daudzejūs (jimt daleibu). 17 Maļteitei sōcūtīs, izsyuteja sovu sulaini, lai īlyugtajim pasaceitu: Jau vyss ir sagatavōts, ejit. 18 Bet visi cyts pēc cyta sōce atsarunōt. Pyrmais saceja: Es nūpērku dryvu, un maņ jōīt tōs apsavārtu. Lyudzu īskaiteit mani par atvaiņōtu. 19 Ūtrs saceja: Es nūpērku pīcus pōrus vēršu, un jōīt tūs izmēginōtu. Lyudzu tevis īskaiti mani par atvaiņōtu. 20 Cyts otkon saceja: Es pajēmu sīvu, un tōpēc navaru aizīt. 21 Atsagrīzis atpakaļ, kolps tū pastōsteja sovam kungam. Tad saiminīks, aizdusmōts, sovam kolpam saceja: Ej tyuleņ uz piļsātas īlom un gatvem un sasauc šur nabogus, krūpļus, klybūs un oklūs. 22 Kungs, īsasauce kolps, vyss ir izdareits, kai pavēlēji, bet vēļ palīk breivas vītas. 23 Un Kungs kolpam saceja: Izej uz lelcelim un sātmolom un pīspīd tūs atīt, lai muna mōja byutu pylna. 24 Un Es jums soku, ka nivīns, kas beja īlyugts, munas maļteites nabaudeis.
Jezum pakaļ īšona.
25 Jam gōja pakaļ leli ļaužu pulki. Un Jys atsagrīzis uz tim saceja: 26 Jo kas atīt pi Manis, bet sova tāva, mōtes, brōļa, mōsu un ari sovas dvēseles naīneist, tys par Munu mōcekli navar byut. 27 Un kas sova krysta nanas un naīt Maņ pakaļ, tys Muns mōceklis byut navar.
28 Kas tad nu jums, grybādams uzceļt tūrni, pyrmōk nasasāst un naaprēkinoj izdavumu, vai tiks leidzekļu pabeigšonai? 29 Jo tys, īlicis pamatus, navarātu pabeigt, tod visi, kas tū radzātu, sōktu pīsasmīt 30 saceidami: Šytys cylvāks īsōce ceļt, bet navar pabeigt.
31 Vai ari kaids kēneņš, grybādams karōt pret ūtru kēneņu, pyrmōk nūsēdis naaprēkinōs, vai jys ar desmit tyukstūšom varēs nūsaturēt pretim tam, kas pret jū īt ar divdesmit tyukstūšom? 32 Jo nē, tad, koleidz tys vēļ ir tōli, syuteidams syutņus lyudz mīra. 33 Taipat ari ni vīns nu jums, kas naatsasoka nu vysa tō, kas jam ir, navar byut Muns mōceklis.
34 Sōļs ir loba līta; bet jo sōļs pazaudātu sovu syurumu, ar kū tad lai tū īsōlej? 35 Jys nader vairs ni zemei, ni māslim, — jū izmat ōrā. Kam auss ir dzērdēšonai, tys lai klausōs.
