1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, 2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, 3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, 4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma. 5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. 6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. 7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. 8 Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā 9 un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, 10 bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, 11 tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. 12 Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. 13 Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. 14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. 16 Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. 17 Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis." 18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados." 19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. 20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies." 21 Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā. 22 Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. 23 Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām. 24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: 25 "To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā." 26 Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti 27 pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. 28 Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" 29 Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? 30 Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. 31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. 32 Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, 33 un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." 34 Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." 35 Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. 36 Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, 37 jo Dievam nekas nav neiespējams." 38 Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. 39 Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. 40 Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, 42 un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. 43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. 45 Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies." 46 Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, 49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, 50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. 51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. 52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. 53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. 54 Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, 55 kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi." 56 Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. 57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. 58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. 59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. 60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni." 61 Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds." 62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. 63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās. 64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. 65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. 66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. 67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: 68 "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu 69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, 70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: 71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, 72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, 73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, 74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu 75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. 76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, 77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu 78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu." 80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.
I.
Īvods.
1 Kai jau daudzeji ir mēginōjuši atstōsteit ziņu par tom lītom, kuras storp mums ir nūtykušas tai, 2 kai pasnēdze jōs tī, kas poši nu poša sōkuma ir bejuši ocu līcinīki un vēļōk topuši Vōrda kolpi, 3 tai, ari maņ lykōs, byutu labi vysu, nu poša īsōkuma vysseikōk pōrbaudūt, tev, gūdojamais Teofiļ, pēc kōrtas 4 saraksteit, lai tu par tōs mōceibas patīseibu, kurai tiki mōceits, varātu pōrsalīcynōt.
Jōņa Kristeitōja dzimšonas pasludynōšona.
5 Judeas kēneņa Eroda laikā dzeivōja vīns goreidznīks, nu Abiasa goreidznīku kōrtas, vōrdā Zacharijs. Jō sīva beja nu Aarona meitom, vōrdā Elizabeta. 6 Jī obi, uzticeigi piļdeidami vysas Kunga bausleibas un lykumus, beja taisneigi Dīva prīškā. 7 Bet jim nabeja dāla. Elizabeta beja naaugleiga, un obejim jau beja pīdzeivōtas vacuma dīnas.
8 Un nūtyka, ka sovas nūdaļas kōrtā pret Dīvu pyldūt goreidznīka pīnōkumus, 9 saskaņā ar goreidznīku īrodumu, jam kryta lūze īt Kunga svētneicā un salikt kyupynojamū upuri. 10 Kyupynojamō upura salikšonas laikā visi audis lyudzēs ōrpusē. 11 Te jam pasarōdeja Kunga eņgeļs, stōvūt lobajā kyupynojamūs upuru oltora pusē. 12 Radzādams tū, Zacharijs uzatrauce un jū pōrjēme baile. 13 Bet eņgeļs jam saceja: nasabeist, Zacharij, Tova lyugšona ir izklauseita: tova sīva Elizabeta dzemdeis tev dālu, un tu dūdi jam vōrdu Jōņs. 14 Nu jō tev byus prīca un līgsmeiba, un daudzejī citi nu jō pīdzimšonas prīcōsīs. 15 Jys tadei byus lels Kunga prīškā; nadzers ni veina, ni reibynōjūšu dzērīņu, un ar Svātu Goru tiks pīpiļdeits vēļ mōtes mīsā, 16 un daudzejūs nu Izraeļa dālim atgrīzs atpakaļ uz jūs Kungu Dīvu. 17 Pats, īdams Jam pa prīšku Eliasa gorā un spākā, pagrīžūt tāvu sirdis uz bārnim un naticeigūs uz taisneibas gudreibu, sagatavōs Kungam padeveigu tautu.
18 Bet Zacharijs eņgeļam teice: Kai gon maņ tys tops zynoms? Es pats tadei jau vacs, un muna sīva jau ari pīdzeivōjuse vacuma dīnas. 19 Eņgeļs atbyldādams jam saceja: Es asmu Gabrieļs, tys, kas stōv Dīva prīškā. Es asmu syuteits, lai tev runōtu un šū prīceigū jaunumu tev pasludynōtu. 20 Bet, raug, tu paliksi nyu māms un navarēsi runōt leidz tai dīnai, kod tys izapiļdeis, — jo tu naīticēji munim vōrdim, kuri sovā laikā izapylda.
21 Tam laikam ļaudis gaideja Zacharija un breinōjōs, ka jys tik iļgi palīk svētneicā. 22 Kad jys izgōja ōrā un navarēja runōt, jī nūprota, ka ir redzējis svētneicā parōdeibu. Bet jys, byudams māms, mōve tim ar zeimem.
23 Un nūtyka, ka, izabeidzūt dīnasts laikam, jys aizgōja atpakaļ uz sovu mōju, 24 un jō sīva Elizabeta tyka mōtes cereibōs. Jei tū pīci mēneši slēpe 25 saceidama: Tū padareja maņ Kungs tod, kod Jam labpatyka munu kaunu ļaužu prīškā nu manis nūceļt.
Pasludynōšona Marijai.
26 Sastajā mēnesī Dīvs nūsyuteja eņgeli Gabrieli uz Galilejas mīstu, saucamū Nazerete, 27 pi, jaunovas, sadarynōtas veiram, kas beja Davida ciļts, Jezupam vōrdā. Jaunovai beja vōrds Marija. 28 Un, īgōjis, eņgeļs jai teice: Esi sveicynōta, žēlesteibas pylnō; Kungs ar tevim; (tu esi svēteita storp sīvītem). 29 Bet jei (tū izdzērduse) nu tim vōrdim uzatrauce un sevī dūmōja: kū gon tys sveicīņs varātu nūzeimōt. 30 Un eņgeļs jai teice: Nasabeist, Marija, jo tu atrodi pi Dīva žēlesteibu. 31 Un, raug, tu ījimsi mīsā un dzemdeisi dālu; un sauksi Jū vōrdā Jezus. 32 Jys byus lels un tops saukts par Vysaugstōkō dālu. Un Kungs Dīvs Jam dūs Jō tāva Davida tronu, 33 un Jys vaļdeis, Jākuba mōju myužam un Jōvaļsteibai gola nabyus.
34 Tad Marija eņgeļam teice: Kai tys lai nūteik? Es taču nazynu veira. 35 Bet eņgeļs atbyldādams saceja: Uz tevim nūsalaiss Svāts Gors, un Vysaugstōkō spāks tevi apānōs, un tōpēc tys Svātais, kas (nu tevis) pīdzims, tiks saukts Dīva Dāls. 36 Un, raug, tova radineica Elizabeta vēļ sovā vacumā ījēme dālu. Šytys ir jai, sauktai naaugleigai, jau sastais mēness. 37 Dīvam tadei nivīna līta nav navarama.
38 Tad Marija teice: Raug, es asmu Kunga kolpyune; lai nūteik maņ leidz tovam vōrdam.
Pēc tam eņgeļs nu jōs aizgōja.
Marija aprauga Elizabetu.
39 Cālusēs Marija tamōs dīnōs steidzeigi aizgōja kolnu apvydā uz jūdu mīsteņu 40 un, īgōjuse Zachariasa mōjōs, apsveice Elizabetu. 41 Tikkū Elizabeta izdzērda Marijas sveicīni, bārns prīceigi pakustēja jōs mīsā, un Elizabeta tyka Svāta Gora piļdeita, 42 un sauce lelā bolsā saceidama: Svēteita esi tu storp sīvītem, un svēteits ir tovas mīsas auglis: 43 Nu kurīnes maņ tys, ka muna Kunga mōte atgōja pi manis? 44 Raug, kai tik tovas sveicynōšonas bolss atskanēja munōs ausīs, bārns prīceigi pakustēja munā mīsā. 45 Svēteiga, kas īticēja, ka tys izapiļdeis, kū Kungs jai beja sacejis!
Marija slavej Dīvu.
46 Un Marija teice:
Slavej muna dvēsele Kungu,
47 un īsalīgsmoj muns gors īkš Dīva, muna Pesteitōja,
48 jo Jys īvārōja sovas kolpyunes zemeibu.
Un raug, nu šō laika vysas paaudzes sauks mani par svēteigu,
49 jo lelas lītas maņ padareja Vareigais,
un Jō vōrds ira svāts.
50 Jō žēlesteiba ir nu paaudzes uz paaudzi
tim, kas Jō beistās.
51 Jys ar sovu rūku dora lelas lītas:
izklaidoj sirds lepneigūs nūdūmus,
52 nūgōž varas nesējus nu tronim
un zemeigūs paaugstynoj;
53 olkonūs ar lobumim paseitynoj,
bogōtim tukšā līk aizīt prūjom.
54 Sovu kolpu Izraeli žēleigi pījam,
pīmynādams sovu žāļsirdeibu,
55 kuru ir apsūlejis myusu tāvim:
Abraamam un jō pēcnōcējim uz myužim.
56 Nūdzeivōjuse pi jōs kaidi trejs mēneši, Marija nūgōja atpakaļ uz sovu sātu.
Jōņa Kristeitōja dzimšona.
57 Kad Elizabetai pīnōce dzemdeišonas laiks, jei dzemdeja dālu. 58 Jōs kaimini un radinīki, izdzērduši, ka Kungs padareja tik pōrmēreigu žēlesteibu, leidz ar jū prīcōjōs. 59 Un nūtyka, kad ostoitā dīnā aizgōja bārna apgraizeitu, gribēja jam likt tāva vōrdu Zachariju. 60 Bet mōte atsasauce un saceja: Pavysam nē, jōlīk vōrds Jōņs! 61 Tad jai saceja: nivīna tadei tovūs rodūs nava, kam byutu taids vōrds. 62 Ar zeim’u paleidzeibu praseja nu jō tāva, kai jam 63 patyktu jū saukt. Jys papraseja gaļdeņa un pīraksteja: jam vōrds ir Jōņs. Visi breinōjōs. 64 Tamā pat breidī jam tyka breiva mēle un mute, un jys sōce runōt un slaveit Dīvu. 65 Vysus kaimiņus pōrjēme baile. Un pa vysu Judeas kolnu apgobolu runōja par vysom lītom. 66 Visi, kas tik izdzērda, pōrdūmōjuši sovā sirdī, saceja: Kas gon byus nu šytō bārna? Tadei ar jū ir Dīva rūka.
J. Kristeitōja tāvs slavej Dīvu.
67 Jō tāvs Zacharijs, Svātō Gora pōrpiļdeits, pravītōja saceidams:
68 Lai ir slaveits Kungs, Izraeļa Dīvs,
ka žēleigi apraudzeja un atpērka sovu tautu,
69 un izsauce mums pasteišonas spāku
sova kolpa Davida nomā.
70 Kai nu myužim beja apsūlejis
caur sovu svātu pravīšu lyupom:
71 ka myusus izglōbs nu myusu īnaidnīkim
un nu rūkom tūs vysu, kas myusus īneist,
72 dorūt žāļsirdeibu myusu tāvim
un pīmynūt sovu svātū dereibu;
73 zvārastu, kuru zvērēja myusu tāvam Abraamam,
mums tū izpiļdeis; —
74 ka mes breivi nu īnaidnīku rūkom,
75 svātumā un taisneibā bez bailes
Jō prīškā kolpōtu Jam vysom myusu dīnom.
76 Un tu, bārns, Vysaugstōkō pravīts byusi:
īsi pyrms Kunga sagatavōt Jam ceļu,
77 Jō tautai dūt pesteišonas ziņu:
ka jūs grāki tiks atlaisti,
78 caur myusu Dīva lelū žālsirdeibu,
ar kuru myus aplaimōja Izlācūšais nu augstuma:
79 lai apgaismōtu tūs, kas apsāda tymsumā un nōves ānā,
un lai myusu sūļus pagrīztu uz mīra ceļu.
80 Bārns auga un styprynōjōs gōrā, un dzeivōja tuksnesī leidz tai dīnai, kod jam beja jōuzastōj Izraeļa prīškā.
