1 Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera 2 un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. 3 Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, 4 un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" 5 Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā; 6 celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara." 7 Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. 8 Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. 9 Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. 10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: "Ananija!" Viņš atbildēja: "Še es esmu, Kungs!" 11 Tas Kungs viņam sacīja: "Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu 12 un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs." 13 Bet Ananija atbildēja: "Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē; 14 un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu." 15 Bet Tas Kungs viņam sacīja: "Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. 16 Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš." 17 Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: "Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara." 18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. 19 Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā 20 un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. 21 Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: "Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?" 22 Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. 23 Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt. 24 Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu; 25 bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē. 26 Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis. 27 Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā. 28 Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā. 29 Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. 30 Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu. 31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. 32 Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. 33 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. 34 Pēteris viņam sacīja: "Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!" Un viņš tūdaļ cēlās. 35 Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga. 36 Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja. 37 Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. 38 Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. 39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. 40 Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: "Tabita, celies augšā!" Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. 41 Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. 42 Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam. 43 Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.
IX.
Saula atsagrīzšona.
1 Bet Sauls vēļ arvīnu daga draudūs un nōvēšonas kōrē pret Kunga mōceklim. Atgōjis pi vērsgoreidznīkim, 2 jys izlyudze nu jim vēstules uz Damaska synagogom, lai tūs, kurus uz to ceļa asūšus veirīšus un sīvītes atrass, sasītus atvastu uz Jeruzalemu. 3 Jys sovā ceļōjumā beja jau natōli nu Damaska. Te umai jū nu dabasim apgaismōja spūžums. 4 Pakritis pi zemes, jys izdzērda jam saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc mani vojoj? 5 Jys vaicōja: Kungs, kas Tu esi? Tys (atbiļdēja): Es asmu Jezus, kuru tu vojoj. (Pret īsmu spardeitīs tev ir gryuši. 6 Tad drabādams un breinōdamīs jys vaicōja: Kungs, kū gribi, ka es dareitu? Kungs jam atbiļdēja:) Celīs augšā un ej mīstā, tur tev pasaceis, kas doroms.
7 Bet tī cylvāki, kas jū pavadeja, nūstōvēja māmi. Bolsu gon jī dzērdēja, bet nivīna naredzēja. 8 Pīsacēlis nu zemes, Sauls atvēre sovas acis, bet redzēt nikō navarēja. Damaskā jū īvede aiz rūkas. 9 Trejs dīnas jys ni redzēja, ni ēde, ni dzēre.
10 Damaskā beja vīns mōceklis, vōrdā Ananiass. Redzējumā Kungs jam teice: Ananias! Tad jys atbiļdēja: Kungs, raug, es asmu. 11 Un Kungs jam pavēlēja: Celīs augšā un ej uz tū īlu, kuru sauc Taisnō, un Juda mōjōs sameklej vīnu tarsīti, vōrdā Sauls. Raug, jys lyudzās. 12 Redzējumā jys īraudzeja cylvāku, vōrdā Ananiasu, pi sevis īejam un uzlīkam rūkas, ka jys palyktu redzeigs. 13 Bet Ananiass atbiļdēja: Kungs nu daudzejim es dzērdēju par tū cylvāku, cik daudz ļauna tovim svātajim jys ir izdarejis Jeruzalemā. 14 Ari šite jam ir nu vērsgoreidznīkim dūta vara vysus, kas Tovu vōrdu pīsauc, apcītynōt.
15 Bet Kungs jam atbiļdēja: Ej vīn, jys tadei ir izvālātais īrūcis, kas munu vōrdu ness pogōnim, kēnenim un Izraeļa bārnim. 16 Es tadei jam parōdeišu, cik jam muna vōrda dēļ vajadzēs cīst. 17 Atgōjis, Ananiass īgōja mōjā un, uzlicis jam rūkas, saceja: Saul, brōļ, Kungs Jezus, kurs tev ceļā uz šenīni pasarōdeja, syuteja mani šur, lai tu tyktu otkon redzeigs un pīsapiļdeitu ar Svātū Goru. 18 Un tyuleņ kai myza nūkryta nu jō acim, un jys tyka redzeigs un pīsacēlis pījēme kristeibu. 19 Tad ījēme bareibu un atsapyute.
20 Un nūtyka, ka, dažas dīnas palicis pi mōceklim Damaskā, jys synagogōs tyuleņ sōce sludynōt, ka Jezus ir Dīva Dāls. 21 Visi, kas jū dzērdēja, breinōjōs un saceja: Vai tad šytys navā tys pats, kas Jeruzalemā šytō vōrda pīlyudzējus tīkōja iznycynōt, un vai uz šeni navā atgōjis, lai jūs sakoltus pi vērsgoreidznīkim vastu? 22 Bet Sauls uzastōja arvīnu vairōk un, pīrōdūt, ka šytys ir Kristus, Damaskā dzeivojūšūs jūdus īvede apjukumā.
23 Pēc kaida laika jūdi sovstarpeigi sasarunōja jū iznycynōt. 24 Jūs nūruna tūmār tyka zynoma Saulam. Jim dīnu un nakti sorgojūt vōrtus, lai jū nūnōvātu, 25 jō mōcekli nakt izlaide jū peitinī pōri par myuru.
26 Atgōjis uz Jeruzalemu, jys mēginōja pīsavīnōt mōceklim, bet visi nu jō beidōs, jo navarēja īticēt, ka jys ir mōceklis. 27 Te beja Barnabas, kurs par jū ryupējōs, jū stōdeja apostolim prīškā un jim stōsteja, kai jys ceļā redzēja Kungu, un kū Jys jam saceja, un kai Damaskā jys drūšsirdeigi sludynōja Jezus vōrdu. 28 Tai jys ar jim beja Jeruzalemā īīdams un izīdams un sludynōja Kunga vōrdā. 29 Taipat jys sludynōja (pogōnim) un streidējōs ar ellenistim. 30 Bet tī tīkōja jū nūnōvēt. Šytū izzynōjuši, mōcekli pavadeja jū uz Cezareju un nūsyuteja jū uz Tarsu.
Pīters Lidā un Joppā.
31 Vysā Judeā, Galilejā un Samarijā Bazneicai beja mīrs. Jei pīauga un pastōvēja Kunga bailē un piļdejōs ar Svātō Gora īprīcynōšonu. 32 Un nūtyka, kad Pīters, apceļōdams vysus, nūnōce ari pi tim svātajim, kuri dzeivoj Lidā. 33 Tur jys atroda vīnu cylvāku, vōrdā Eneju, kurs jau ostoni godi gulēja uz lōvas, jo beja krampa sarauts. 34 Pīters tam saceja: Enej, (Kungs) Jezus Kristus tevi dora vasalu, celīs un sasakōrtoj. Un tys tyuleņ pīsacēle. 35 Visi Lidas un Saronas īdzeivōtōji tū redzēja un atsagrīze uz Kungu.
36 Joppā dzeivōja vīna mōcekle, vōrdā Tabita, tys ir Styrna. Jei dareja daudz lobu dorbu un bogōteigi deve žāļsirdeibas dōvonas. 37 Un nūtyka, ka tamōs dīnōs jei saslyma un nūmyra. Nūmozgōjuši jū paguļdeja augškambarī. 38 Tai kai Joppas tyvumā ir Lida, tad mōcekli, izdzērduši, ka tur ir Pīters, nūsyuteja pi jō divejus cylvākus un lyudze: Nasakavej atīt pi mums.
39 Pīters pīsacēle un aizgōja ar jim. Kad jys beja atgōjis, jī īvede jū augškambarī. Vysas atraitnes nūstōja ap jū apleik un ar osorom acīs rōdeja jam apakš un vērsdrēbes, kuras Styrna, pi jim byudama, beja pagatavōjuse. 40 Pīters visim lyka izīt ōrā un, nūsametis ceļūs, lyudzēs. Tad jys, pasagrīzis uz myrušū, saceja: Tabita, celīs augšā. Jei atdareja sovas acis un, īraudzejuse Pīteri, atsasāda. 41 Tad jys, pasnēdzis jai rūku, pīcēle jū augšā un, pasaucis tūs svātūs un tōs atraitnes, stōdeja jim prīškā jū dzeivu.
42 Ziņa par nūtykušū izaplateja pa vysu Joppu un daudzejī Kungam īticēja. 43 Pēc tam jys ilgōku laiku palyka Joppā pi kaida ōdmiņa Seimaņa.
