1 Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, 2 sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. 3 Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. 4 Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. 5 Nākamajā dienā sapulcējās viņu vadoņi, vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē, 6 tāpat augstais priesteris Anna un Kajafa, Jānis, Aleksandrs un visi, kas bija no augsto priesteru cilts. 7 Un, tie viņus savā vidū nostatījuši, pratināja: "Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?" 8 Tad Pēteris, Svētā Gara pilns, tiem sacīja: "Tautas vadoņi un vecaji, 9 ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, 10 tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. 11 Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. 12 Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." 13 Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu, 14 un, redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt. 15 Pavēlējuši tiem atstāt sinedriju, viņi apspriedās savā starpā, sacīdami: 16 "Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt; 17 bet lai tas ļaužu starpā tālāk neizpaužas, mēs tiem stingri piekodināsim nerunāt vairs šinī Vārdā ne ar vienu cilvēku." 18 Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus Vārdā. 19 Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: "Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; 20 jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši." 21 Tiem vēlreiz piedraudējuši un nevarēdami izdomāt, kā tos sodīt, viņi tos atlaida ļaužu dēļ, jo visi teica Dievu par to, kas bija noticis, 22 jo šis cilvēks, kam dziedināšanas brīnums bija noticis, bija vairāk kā četrdesmit gadu vecs. 23 Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. 24 To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, 25 kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? 26 Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. - 27 Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, 28 lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. 29 Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, 30 Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā." 31 Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. 32 Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. 33 Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. 34 Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto 35 un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja. 36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis, 37 pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.
IV.
Pīters un Jōņs augstōs padūmes prīškā.
1 Koleidz jī ļaudim šytū runōja, klōt pīgōja goreidznīki, svētneicas prīkšnīks un sadduceji. 2 Jī beja apkaitynōti, ka tī mōceja ļaudis un ikš Jezus sludynōja augšamceļšonūs nu myrūnim. 3 Tōpēc tī jūs sajēme cīši un leidz nōkūšai dīnai īslūdzeja cītumā, jo beja jau klōtu vokors. 4 Daudzejī nu tim, kas šytū runu dzērdēja, palyka ticeigi. Un tai veirīšu skaits pasalelynōja leidz pīcom tyukstūšom.
5 Un nūtyka, ka nōkūšā reitā Jeruzalemā sasapuļcēja vērsinīki, tautas vacōkī, Rokstim mōceitī, 6 vērsgoreidznīki Annass un Kaifass, Jōņs, Aleksandrs un visi tī, kas pi vērsgoreidznīku kōrtas pīdarēja. 7 Jī lyka atvest tūs sev prīškā un vaicōja: Ar kaidu pylnvaru vai kō vōrdā jyus šytū darejot?
8 Tad Pīters, Svātō Gora pōrjimts, jim saceja: Tautas prīkšnīki un Izraeļa vacōkī, 9 jo mes šudiņ slymam cylvākam izdareitōs labdareibas dēļ teikam izmaklāti, caur kū jys ir palicis vasals, tad lai byus jums visim un vysai Izraeļa tautai zynoms: 10 Jezus Kristus nu Nazaretes vōrdā, kuru jyus pikolot krystā, bet Dīvs pīcēle nu myrūnim: caur Jū šytys cylvāks stōv jyusu prīškā vasals. 11 Jys ir tys akmiņs, kuru jyus, cēlēji, atmetet, bet Jys palyka par styura pamatakmini. 12 Un ni kamā cytā pesteišonas navā, jo ni vīns cyts vōrds zam dabasim cylvākim navā dūts, caur kuru mes varātu pesteišonu īmontōt.
13 Radzādami Pītera un Jōņa drūšsirdeibu un nūmaneidami, ka tī ir namōceiti un naizgleitōti cylvāki, jī breinōjōs un pazyna, ka tī beja Jezus mōcekli. 14 Un radzādami pi jūs klōtasūšu izvasalotū cylvāku, jī nazynōja, kū atbiļdēt, 15 un lyka tim nu augstōs padūmes īt prūjom. Tad jī cyts ar cytu sasarunōja saceidami: 16 Kū mes ar šitim cylvākim lai dorom? Tadei ir skaidrs, ka tys breinums caur jim ir nūticis, un tys ir visim Jeruzalemas īdzeivōtōjim zynoms, un mes tū nūlīgt navaram. 17 Un lai šei līta tautā naizaplateitu tōļōk, pīdraudēsim jim, ka par tū vōrdu ni vīnam cylvākam vairs narunōtu. 18 Tad ji īsauce tūs atpakaļ un nūlīdze, ka Jezus vōrdā vairs ni sludynōtu, ni mōceitu.
19 Bet Pīters ar Jōni tim atbyldādami saceja: Vai Dīva prīškā tys ir taisneigi: jyusu vairōk klauseit na kai Dīva? — Sprīdit poši. 20 Mes gon nikaidā ziņā navaram narunōt tō, kū mes poši asam redzējuši un dzērdējuši. 21 Bet tī jim pīdraudēja vēļ vairōk un tad palaide vaļā. Jī ļaužu dēļ navarēja atrast nikaida pamata, lai jūs nūstrōpātu, jo tō nūtykuma dēļ visi slaveja Dīvu. 22 Tam cylvākam, kuram tys izvasalōšonas breinums nūtyka, beja pōri četrudesmit godu.
Pateiceibas lyugšona.
23 Palaisti vaļā, jī aizgōja pi sovejim un izstōsteja vysu, kū vērsgoreidznīki un tautas vacōkī jim saceja. 24 Šytū ziņu izdzērduši, visi reizē pacēle sovu bolsu uz Dīvu un lyudzēs: Kungs, Tu radeji dabasus, zemi, jyuru un vysu, kas jamōs ir. 25 Tu caur Svātū Goru nu myusu tāva, tova kolpa, lyupom saceji:
Kōpēc viļņojās tautas,
un ļaudis gōdoj tukšas lītas?
26 Kōpēc sasacēļ zemes kēneni,
un kōpēc vaļdinīki puļcejās pretim
pret Kungu un pret Jō Apsvaideitū?
27 Šamā piļsātā, patīši, Erods un Pontijs Pilats sasapuļcēja ar pogōnim un ar Izraeļa ciļtim pret Tovu svātū Dālu Jezu, kuru Tu apsvaideji. 28 Jī izpiļdeja tū, kū Tova rūka un Tovs vysvareigais lāmums beja nūteicis. 29 Kungs, raug, kai tagad jī breidynoj. Tōdēļ dūd sovim kolpim spāku, ka jī drūšsirdeigi sludynōtu visim Tovu Vōrdu. 30 Izstīp sovu rūku, lai caur Tova svātō Dāla Jezus vōrdu nūteik izavasalōšonas, zeimes un breinumi.
31 Jim lyudzūtīs, aiztreisēja tei vīta, kur jī beja sasalasejuši, un jī tyka pīpiļdeiti ar Svātū Goru un drūšsirdeigi sludynōja Dīva vōrdu.
Kristticeigūs vīnprōteiba
32 Un vysam ticeigūs pulkam beja vīna sirds un vīna dvēsele Nivīns tō, kū turēja, naīskaiteja par sovu īpašumu: vyss jim beja kūpejs. 33 Apostoli ar lelu veiksmi līcynōja par Kunga Jezus (Kristus) augšamceļšonūs. 34 Vysūs mitēja lela žēlesteiba. Tōpēc ari storp jim nabeja ni vīna tryuceiga. Kam beja zemes gobols vai mōja, tys, jū pōrdevis, sajimtū moksu atnese 35 un nūlyka pi apostolu kōjom. Nu šytō tad ikvīnam pēc vajadzeibas tyka izdaleits. 36 Tai levitam Jezupam nu Cyra, kuru apostoli nūsauce par Barnabasu, tys ir Īprīcynōšonas dālu, beja zemes gobols. 37 Jys tū pōrdeve un naudu atnesis nūlyka pi apostolu kōjom.
