1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite. 2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts. 3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. 4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot." 5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. 6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. 7 Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. 8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. 9 Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. 10 Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo. 11 Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi. 12 Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas. 13 No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un, kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos. 14 Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. 15 Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. 16 Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja. 17 Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: "Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu paražām un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās. 18 Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu. 19 Bet, tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu. 20 Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ." 21 Bet tie viņam sacīja: "Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz arī kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt. 22 Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas." 23 Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. 24 Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja. 25 Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: "Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem, 26 sacīdams: ej pie šiem ļaudīm un saki: dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit. 27 Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos un Es tos nedziedinātu.- 28 Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs." 30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, 31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
XXVIII.
1 Izaglōbuši mes izzynōjom, ka tei sola saucās Malta. 2 Turīnes idzeivōtōji uzrōdeja mums ļūti lelu ciļvēciskumu. Leita un soltuma dēļ jī, sakyuruši guni, myusus vysus pījēme. 3 Un kad Pōvuls, daudzi sausu zoru pīlasejis, lyka tūs gunī, čyuska, korstuma dzeita, īsakūde jam rūkā. 4 Vītejī īdzeivōtōji, radzūt pi jō rūkas karinejam tōrpu, storp sevim saceja: Šytys cylvāks, bez šaubom, ir slapkova. Nu jyuras gon jys izaglōbe, bet atrībeiba taipat jam dzeivōt naļaun. 5 Jys, nikō ļauna nacīsdams, tōrpu nūkrateja gunī. 6 Ļaudis dūmōja, ka jys aptyukss vai ari pēški nūkriss nadzeivs. Tad jī, iļgi gaideidami, redzēja, ka jam nikas ļauns nanūteik, un nōce pi cytaidas pōrlīceibas dūmōdami, ka jys ir kaids dīvs.
7 Tamā apgobolā solas vacōkajam, vōrdā Publijam, beja īpašums. Jys myusus pījēme un trejs dīnas uzturēja. 8 Un nūtyka, kad Publija tāvs slymōja ar karstīni un ašņa sārgu, Pōvuls, pīgōjis pi jō klōtu, lyudzēs un, uzlicis uz jō rūkas, padareja jū vasalu. 9 Pēc šytō nūtykuma ari pōrejī solas īdzeivōtōji, kas beja slimi, gōja pi jō un palyka vasali.
10 Jī mums taipat izrōdeja gūdbejeibu un izbraucūt apgōdōja ar napīcīšamū.
11 Pēc trejim mēnešim mes aizbraucem tōļōk ar aleksandrīšu kugi, kurs zīmu pōrbeja uz solas un saucēs Dioskurs. 12 Ībraukuši Syrakuzā, mes palykom tur trejs dīnas. 13 Nu turīnes apkōrt ap krostim mes aizbraucem uz Regiju. Un ka nōkūšajā dīnā cēlēs dīnavydu vēji, vīnas dīnas laikā mes aizbraucem leidz Puteoli. 14 Tur mes atrodom brōļus, kuri myusus lyudze palikt pi jim septeņas dīnas. Un tai mes nūklivom Romā. 15 Turīnes brōli, izdzērduši par mums, izgōja myusus satikt leidz Appija Forumam un Tres Taberne. Jūs radzūt, Pōvuls pateice Dīvam un smēle jaunus spākus. 16 Īsarūnūt Romā, Pōvulam atļōve vīna karaveira uzraudzeibā dzeivōt atseviški.
Pōvuls Romā.
17 Pēc trejom dīnom jys īaicynōja pi sevis īvārojamōkūs jūdus. Kad tī beja sagōjuši, jys tim saceja: Veiri, brōli, lai gon es nikō ļauna pret tautu un pret tāvu parašom naizdareju, tūmār Jeruzalemā mani kai cītumnīku nūdeve romīšu rūkōs. 18 Tī pēc nūpratynōšonas gribēja mani palaist vaļā, jo nikaida ar nōvi sūdama nūzīguma nabeja. 19 Bet jūdi tam beja pretim, un tai es beju spīsts atsasaukt uz keizari, bet na tōdēļ, ka sovu tautu apsyudzātu. 20 Šytō dēļ es jyusus aicynōju, lai jyusus radzātu un ar jums parunōtu. Tadei Izraeļa cereibas dēļ šytōs važas es nasu.
21 Tī jam atbiļdēja: Mes gon nu Judeas par tevi vēstules sajāmuši naasam; ari nivīns nu brōlim navā atgōjis, kurs par tevi kaut kū ļaunu paziņōtu vai runōtu. 22 Bet mes tovus īskotus grybātu pazeit tyvōk, jo mums par šytū sektu ir zynoms tik vīn daudz, ka jai vysur uzastōj pretim. 23 Nūteiktā tad dīnā jī kuplā skaitā īsaroda jō dzeivūklī. Jys nu reita leidz vokoram jim runōja līcynōdams par Dīva vaļsteibu, un nu Moizeša lykuma un pravīšim pōrlīcynōdams par Jezu. 24 Daži jō vōrdim īticēja, bet daži naticēja. 25 Navarādami sovstarpeigi sasaprast, jī aizgōja prūjom, seviški, kad Pōvuls izsaceja vīnu teikumu: Par jums labi myusu tāvim pasaceja Svātais Gors caur pravīti Izaju saceidams:
26 Ej pi šytōs tautas un jai pasoki:
Dzērdēt dzērdēsit, bet nasaprassit,
redzēt redzēsit, bet naīraudzeisit.
27 Šōs tautas sirds ir aizcītynōta,
jūs auss ir pus kūrlas,
jūs acis aizvārtas,
ka ar acim naīraudzeitu,
ar ausim nadzērdātu,
ar sirdi nasaprostu un naatsagrīztu,
ka Es jūs naizpesteitu.
28 Tai tad lai jums ir zynoms, ka Dīva pesteišona tiks nasta pogōnim un jī klauseis. 29 (Pēc šitim vōrdim jūdi, korsti streidādamīs, aizgōja prūjom)
30 Sovā nūīrātajā dzeivūklī jys uzaturēja vasali divi godi un vysus, kas pi jō nōce, pījēme. 31 Bez kaidim traucējumim jys drūšsirdeigi sludynōja Dīva vaļsteibu un mōceibu par Kungu Jezu Kristu.
