1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: "Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai." 2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti. 3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: "Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?" 4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: "Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?" 5 Pāvils atbildēja: "Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku." 6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ." 7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās. 8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst. 9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?" 10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē. 11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: "Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā." 12 Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu. 13 To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. 14 Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: "Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši. 15 Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk." 16 Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. 17 Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: "Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams." 18 Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: "Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms." 19 Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: "Kas tev man ziņojams?" 20 Jauneklis sacīja: "Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrija priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt. 21 Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu." 22 Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: "Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis." 23 Viņš ataicināja divi virsniekus un sacīja: "Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. 24 Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa." 25 Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli: 26 "Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu. 27 Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; 28 un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā. 29 Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas. 30 Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu." 31 Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu. 32 Nākamajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk un paši atgriezās karaspēka mītnē. 33 Nonākuši Cēzarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā. 34 Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas, 35 sacīja: "Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši," - un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.
XXIII.
1 Tad Pōvuls, skateidamīs uz augstōs padūmes, saceja: Veiri, brōli, ar vysā lobu sirdsapziņu es asmu kolpōjis Dīvam leidz pat šai dīnai. 2 Bet vērsgoreidznīks Ananiass pavēlēja tim, kas pi jō klōtu beja, lai jam syt par vaigu. 3 Tad Pōvuls jam saceja: Tu, balsynotō sīna, tevi siss Dīvs. Tu gon šeit ījem vītu, ka mani tīsōtu saskaņā ar lykumu, bet pretlykumeigi lic mani sist.
4 Tī, kas apkōrt beja, saceja: Jys pasmōdej Dīva vērsgoreidznīku.
5 Tad Pōvuls atbiļdēja: Brōli, es nazynōju, ka jys ir vērsgoreidznīks. Stōv tadei raksteits: Tev nabyus sovas tautas prīkšnīka nycynōt. 6 Pōvuls, zynōdams, ka vīna jūs daļa pīdar pi sadducejim, bet ūtra pi farizejim, augstajai padūmei teice: Veiri, brōli, es asmu farizejs, farizeja dāls, augšamceļšonōs cereibas dēļ teiku tīsōts.
7 Kad jys šytū pasaceja, storp farizejim un sadducejim izacēle streidi un sasapuļcejušajūs ļaudīs škeļšonōs. 8 Sadduceji tadei soka, ka navā ni augšamceļšonōs, ni eņgeļa, ni gora; farizeji turpretim tū vysu atzeist. 9 Tad izacēle lela klīgšona. Daži Rokstim mōceitī, kas pīdarēja pi farizejim, pīsatryukuši aizstōvēja saceidami: Pi šytō cylvāka mes nikō ļauna naatrūnam, varbyut jam ir runōjis kaids gors vai eņgeļs. 10 Lelam tračam sasaceļūt, vērsinīks beidōs, ka Pōvula jī nasarausteitu, un pavēlēja karaveirim īt, nu jūs vyda Pōvulu izraut un jū aizvest uz karaveiru nūmetni.
11 Nōkūšajā naktī jam pasarōdeja Kungs un saceja: Esi drūss! Kai tu par Mani Jeruzalemā līcynōji, tai tev vajadzēs par Mani līcynōt ari Romā.
Jūdu sazvēresteiba.
12 Dīnai austūt sasalaseja daži jūdi un pīzvērēja ni ēst, ni dzert, koleidz Pōvula nanūnōvēs. 13 Un tūs, kas pīzvērēja, beja vairōk par četrudesmit. 14 Tad, aizgōjuši pi vērsgoreidznīkim un vacōkajim, saceja: Mes pīzvērējom najimt nikō mutē, cikom nanūnōvēsim Pōvula. 15 Tōdēļ tagad jyus kūpā ar augstū padūmi pasokit vērsinīkam, ka tys jū atvastu jyusu prīškā, itkai jyus grybātu jō lītu pamateigōk izpēteit, mes byusim gataveibā jū nūnōvēt īprīkš, na kai jys pi jums atnōks.
16 Par šytu sazvēresteibu izdzērdis, Pōvula mōsas dāls atgōja un, īgōjis karaveiru nūmetnē, pastōsteja Pōvulam. 17 Tad Pōvuls paaicynōja pi sevis vīnu nu simtnīkim un saceja: Aizved šytū jaunēkli pi vērsinīka, jam ir kaut kas sokoms. 18 Tys, jū pajēmis, aizvede pi vērsinīka un saceja: Tys apcītynōtais Pōvuls, pasaucis mani, lyudze, ka es šytū jaunēkli atvastu pi tevis, jo jam asūt kaut kas tev sokoms. 19 Vērsinīks, sajēmis jū aiz rūkas, aizvede nūmaļ un jautōja: Kas tev ir maņ sokoms? 20 Tad jys atbiļdēja: Jūdi sasarunōja lyugt tevis, ka tu reit Pōvulu vastu augstōs padūmes prīškā, itkai jī grybātu pamateigōk izpēteit jō lītu. Bet tu jim natic. 21 Slāptuvē tadei uz jō tīkoj vairōk na četrudesmit cylvāku, kuri ir pīzvērējuši naēst un nadzert, koleidz jō nanūnōvēs. Jī jau ir gataveibā un gaida tik tovas pīkrisšonas. 22 Tad vērsinīks, jū palaisdams, pīsaceja: Par tū, kū tu maņ pastōsteji, nasoki nikam.
23 Tad vērsinīks, pasaucis pi sevis divejus simtnīkus, jim pavēlēja: Ar trešū nakts stuņdi sōcūt, turit gataveibā ceļōjumam uz Cezareju divi simti kōjinīku, septeņdesmit jōtnīku un divi simti streļniku. 24 Ari jōšonai lūpus sakōrtojit, lai uzsādynōtu Pōvulu un nūgōdōtu jū sveiku pi pōrvaļdnīka Feliksa. 25 (Jys tadei baidōs, ka jūdi nasakartu un nanūnōvātu, un uz poša nakrystu aizdūmas, ka beja pōrpērkts). 26 Jys pīraksteja ari sekūšō satura vēstuli: Klaudija Lyzija sveicīņs dižciļteigajam pōrvaļdnīkam Feliksam.
27 Šytū cylvāku jūdi sakēre, un jau nadaudzi tryuka, ka byutu jū nūnōvējuši. Aizasteidzis ar karaveirim, jū izglōbu, jo es izzynōju, ka jys ir Romas piļsōņs. 28 Grybādams izzynōt, kamā apvaiņoj, stōdeju jū augstōs padūmes prīškā 29 un atrodu, ka ir apvaiņōts par jūs lykuma kiļdu lītom, bet pōrkōpuma, kas byutu sūdams ar nōvi vai cītumu, nikaida navā izdarejis. 30 Tai kai maņ paziņōja, ka pret jū ir nūdūmōta sazvēresteiba, es jū nūsyutu pi tevis. Ari apvaiņōtōjim nūrōdeju, ka sovas praseibas pret jū lai ceļ tev prīškā. Dzeivoj sveiks!
31 Saskaņā ar pavēli, karaveiri, pajāmuši Pōvulu, nakt aizvede jū uz Antipatridu. 32 Nōkūšajā dīnā, izsyutūt jam īt leidza jōtnīkus, poši grīzēs atpakaļ uz karaveiru nūmetni. 33 Tī, īsarūnūt Cezarejā, nūdeve pōrvaļdnīkam vēstuli un atvede jō prīškā ari Pōvulu. 34 Tys, pōrlasejis vēstuli, jautōja, nu kaidas provinces jys paīt. Un izzynōjis, ka nu Cilicijas, 35 saceja: Kai tik tovi apvaiņōtōji atnōks, es tevi nūpratynōšu. Tad jys pavēlēja turēt jū apcītynōtu Eroda pilī.
