1 Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi. 2 Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem. 3 Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām. 4 Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem. 5 Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem, 6 viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni. 7 Tur viņi sludināja evaņģēliju. 8 Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. 9 Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, 10 sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja. 11 Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: "Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums." 12 Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. 13 Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. 14 Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami 15 un sacīdami: "Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā; 16 kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus; 17 jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku." 18 To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. 19 Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris. 20 Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi. 21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, 22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. 23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. 24 Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā 25 un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. 26 No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši. 27 Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. 28 Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.
XIV.
1 Un nūtyka, ka Ikonijā jī taipat īgōja jūdu synagogā un runōja tai, ka lels jūdu un pogōnu pulks īticēja. 2 Bet jūdi, kas naticeibā palyka, kūdynōja pogōnu prōtus un vede dusmōs pret brōlim. 3 Tūmār jī garu laiku palyka tur pat un drūšsirdeigi sludynōja par Kungu, kurs sovas žēlesteibas vōrdu aplīcynōja caur zeimem un breinumim, kuri caur jūs rūkom nūtyka.
4 Mīsta īdzeivōtōji sasaškēle: vīni pīsaturēja jūdu, ūtrī — apostolu. 5 Un kad pogōni un jūdi reizē ar sovim vacōkajim sasacēle, lai jūs iznycynōtu un nūmātōtu ar akminim, 6 tad jī, tū zynōdami, aizbāga uz Likaonijas mīstim: Lystru un Derbe un tūs apkōrtni un tur sludynōja Evangeliju.
7 Lystrā beja vīns cylvāks, kam kōjōs nabeja spāka. Jys nu dzimšonas beja klybs un vēļ nikod nabeja staigōjis. 8 Jys klausejōs Pōvula mōceibas, kurs, pasavēris uz tō un radzādams, ka jam ir ticeiba, lai tyktu izvasalōts, 9 lelā bolsā saceja: Celīs un nūstōj uz sovom kōjom taišni. Un tys, pīsatryucis kōjōs, staigōja.
10 Ļaužu pulks, radzādams tū, kū Pōvuls beja padarejis, pacēle sovu bolsu un lykaoniski sauce: Cylvāka veidā pi mums ir atnōkuši dīvi! 11 Un Barnabu tī nūsauce par Zeusu un Pōvulu par Ermesu, jo jys beja tys, kas vadeja runu. 12 Zeusa prīsters, kas beja ōrpus piļsātas, piļsātas vōrtu prīškā sanese vēršus un vaiņagus un kūpā ar ļaudim gribēja jim upurēt. 13 Tū izdzērduši, apostoli Barnabas un Pōvuls pōrplēse sovas drēbes, un, īskrējuši ļaužu pulkā, 14 sauce saceidami: Veiri, kū jyus te dorot?! Mes tadei asam leidzeigi jums cylvāki. Mes tik sludynojam jums Evangeliju, ka jyus nu tim nīceigim dīvaklim atsagrīztu pi dzeivō Dīva, kurs radeja dabasus, zemi, jyuras un vysu, kas jamōs ir. 15 Pagōjušajūs laikūs Jys vysas pogōnu tautas laide staigōt sovus pošu ceļus. 16 Dorūt lobu, pats sevis gon bez līceibas naatstōja: Jys tadei syuteja nu debesim leitu un augleigu laiku, deve jums pōrtyku un ar prīcu piļdeja jyusu sirdis. 17 Un tikkū‐tikkū caur šytū runu jī atturēja ļaužu pulkus, ka jim naupurātu.
18 Bet pēc tam, atgōjuši nu Antiochijas un Ikonijas, jūdi ļaudis pīrunōja, un tī Pōvulu nūmātōja ar akminim un izvylka nu piļsātas ōrā, dūmōdami, ka jys jau ir nadzeivs. 19 Sasalosūt apkōrt mōceklim, jys pīsacēle un īgōja mīstā. Nōkūšā dīnā jys reizē ar Barnabu devēs uz Derbe. 20 Ari šamā piļsātā jī sludynōja Evangeliju un daudzejūs atgrīze.
21 Pēc tam jī atgōja atpakaļ uz Lystru, Ikoniju un Antiochiju. Jī styprynōja mōcekļus un pamūdynōja jūs byut iztureigim ticeibā — mums tadei Dīva vaļsteibā jōīīt caur daudzejim spaidim. 22 Lyudzūtīs un gavejūt jī bazneicom īsvēteja pristerus un tūs, kuri beja īticējuši, atvēlēja Kungam. 23 Tad jī caur Pyzydiju aizgōja uz Pamfiliju 24 un Vōrdu sludynōja Pergā. Pēc tam jī aizgōja uz Ataliju 25 un nu turīnes laivā aizbrauce uz Antiochiju, nu kurīnes caur Dīva žēlesteibu beja nūdūti tai lītai, kuru jī izpiļdeja. 26 Pēc jūs atīšonas sasalaseja vysa bazneica, un jī stōsteja, cik lelas lītas Dīvs caur jim padareja, un ka ticeibas vōrtus atdareja ari pogōnim. 27-28 Tur pi mōceklim jī palyka garōku laiku.
