1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu. 2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; 3 ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; 4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; 5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) 6 ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. 7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā. 8 Diakoniem tāpat būs būt cienīgiem, ne divkosīgiem, ne pārmērīgiem vīna baudītājiem, ne negodīgas peļņas kāriem, 9 tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā. 10 Arī šie papriekš jāpārbauda, pēc tam lai viņi kalpo, ja nav viņiem ko pārmest. 11 Sievām tāpat būs būt cienīgām, ne mēlnesēm, bet sātīgām, uzticamām visās lietās. 12 Diakoniem jābūt vienas sievas vīriem, kas labi valda bērnus un savu pašu namu. 13 Jo tie, kas labi kalpojuši, iegūst sev cienīgu stāvokli un daudz priecīgas drosmes ticībā, kas Kristū Jēzū. 14 To es rakstu tev, cerēdams drīz nākt pie tevis; 15 bet ja es aizkavētos - lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. 16 Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.
III.
Omoti Bazneicā.
1 Šys vōrds ir patīseigs: Jo kas ceņšās pēc veiskupa omota, tys ceņšās pēc loba dorba. 2 Veiskupam vajaga byut navainojamam, tik vīnu reizi laulōtam, attureigam, gūdprōteigam, gūdeigam, vīsmīleigam, izmōceitam, 3 kas nav nūsadevis dzeršonai, nav uzbōzeigs, bet ir lānprōteigs un mīrmīleigs, kas nav montkōreigs, 4 bet gon ir lobs sovas sātas saiminīks un sovus bārnus patur paklauseibā un gūdbejeibā. 5 Un jo kas naprūt vaļdeit pats sovas sātas, kai tad jys varēs ryupētīs par Dīva Bazneicu? 6 Jys arī navar byut jaunatsagrīzušais, ka napalyktu lepneigs un nakrystu valna tīsā.
7 Arī pi ōrpusē asūšajim jam jōbyun lobai slavai, ka jys nakrystu ļaunōs aprunōs un ļaunō gora spūstūs.
8 Tai pat arī diakonim jōir gūdojamim, na divkūseigim, na taidim, kas pasadūd veinam un nagūdeigai peļņai. 9 Ticeibas nūslāpumu jī lai patur teirā sirdsapziņā. 10 Arī jūs īprīkš jōpōrbauda un tik tad jim ir uztycams omots, jo ir navaiņojami.
11 Arī sīvītem jōir navainojamom, na mēlneseigom, bet attureigom un vysōs lītōs uzticeigom.
12 Par diakonim var byut tikai vīnu reizi laulōti, kas labi pōrvolda sovus bārnus un sovu sātu. 13 Jo tī, kas diakona omotu teicami izpylda, īgyun gūdojamu vītu un lelu drūšeibu ticeibā, kas ir pamatōta ikš Jezus Kristus.
14 Šytū es tev rokstu cereibā pi tevis ōtri aizīt. 15 Bet jo es aizakavātu, tad tev jōzyna, kai vajag izaturēt Dīva nomā, kas ir dzeivō Dīva Bazneica, patīseibas bolsts un pamats. 16 Un patīsai lels ir padīveibas nūslāpums: Jys ir pasarōdejis mīsā, ir aplīcynōts caur Goru, ir pasarōdejis engelim, ir sludynōts tautom, pasaulī ir ītycāts un gūdeibā pījimts.
