1 Nekavēsimies vairs pie Kristus mācības sākuma, dosimies pretī pilnībai; neliksim no jauna pamatu: atgriešanos no mirušiem darbiem un ticību Dievam, 2 mācību par kristībām un par roku uzlikšanu vai par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo sodību. 3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs ļaus. 4 Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā gara, 5 baudījuši Dieva labos vārdus un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, 6 un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam. 7 Svētību no Dieva saņem tā zeme, kas dzērusi bagātīgi lijušu lietu un izaudzē noderīgus augus tiem, kas šo zemi apstrādā, 8 bet tā zeme, kas izaudzē ērkšķus un dadžus, ir nederīga un gandrīz vai nolādēta, tā nolemta izdegšanai. 9 Tā runājot, mīļotie, mēs gan esam pārliecināti par ko labāku attiecībā uz jūsu pestīšanu. 10 Dievs nav netaisns un neaizmirst jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši viņa vārdā – gan iepriekš, gan tagad kalpodami svētajiem. 11 Mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur savu dedzību cerības piepildījumam līdz galam. 12 Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus.
Dieva apsolījums ir negrozāms
13 Kad Dievs deva apsolījumu Ābrahāmam, viņam nebija neviena lielāka, pie kā zvērēt, tādēļ viņš zvērēja pie sevis paša, 14 sacīdams: patiesi, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu , 15 un viņš, pacietīgi gaidījis, tika pie apsolītā. 16 Cilvēki zvēr, piesaucot ko lielāku par sevi, un ikvienu nesaskaņu viņu vidū beidz apstiprinājums ar zvērestu. 17 Dievs, jo skaidrāk gribēdams parādīt apsolījuma mantiniekiem savas gribas nemainīgumu, saistīja sevi ar zvērestu, 18 lai šajās divās nemainīgajās lietās, kurās ir neiespējami, ka Dievs melotu, – mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ka mēs, kas esam atraduši patvērumu pie viņa, mums doto cerību noturētu. 19 Tā mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara, 20 kur Jēzus par mums iegāja pirmais, uz mūžiem tapdams par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
VI.
1 Tōpēc nu Kristus mōceibas pamata patīseibom pōrīsim uz mōceibu par piļneibu, nalīkūt vairs pamata ar mōceibu par atsagrīsšonu nu myrušim dorbim un ticeibu ikš Dīva, 2 ar mōceibu par kristeibu, rūku uzlikšonu, par myrušūs augšamceļšonūs un par myužeigū tīsu. 3 Jā, šytū mes grybam dareit, jo Dīvs atļaus. 4 Navarama ir līta, ka tī, kas reizi ir bejuši apskaidrynōti, kas debeseigōs dōvonas un Dīva skaistū vōrdu ir nūgaršōjuši, Svātū Goru sajāmuši 5 un ir izjutuši nōkūšō myuža spāku, 6 bet tūmār ir atkrytuši, byutu otkon padeveigi atgrīsšonai; tī Dīva Dālu nu jauna kaļ krystā un otkon Jū izzūboj. 7 Jo zeme, kas uzjam sevī bīži lejūšū leitu, tim, kas jū apstrōdoj, dūd lobus augļus, tod jei sajam Dīva svēteibu; 8 bet jo jamā aug tikai ērški un dodzi, tod jei ir navērteiga un stōv tyvu nūlōdēšonai un jōs beigas ir izdegšona.
9 Lai gon mes, nūmīļōtī, tai runojam, tūmār par jums ir mums lobōka pōrlīceiba — ka jyus pesteišonu sasnēgsit. 10 Dīvs nav nataisneigs. Jys naaizmērss jyusu mīlesteibas dorbu, kurus jyus Jō vōrdam padarejot, kad jyus kolpōjot svātajim un kolpojat jim vēļ tagad. 11 Mes tikai grybam ka ikvīns nu jums byutu tik pat dedzeigs cereibas pīpiļdeišonā leidz beigom, 12 ka jyus napagurtu, bet gon dareitu pakaļ tim, kas caur ticeibu un iztureibu īmontoj apsūlejumu.
13 Dīvs dūdams Abraamam apsūlejumu un naturādams nikō augstōka pi kō zvērēt, zvērēja pats pi sevis, 14 saceidams: Patīši es tevi svēteidams svēteišu un vairōdams pavairōšu. 15 Un jys byudams pacīteigs, sūleitū sajēme. 16 Cylvāki zvērej pi kaut kō augstōka un apstyprynōjums ar zvārastu izbeidz ikvīnu streidu. 17 Un tai kai Dīvs apsūleišonas mantinīkim jū skaidrōk gribēja parōdeit sova lāmuma namaineibu, tad Jys lītōja zvārastu, 18 lai mums nu šom divejom naapšaubamajom lītom, kuramōs Dīvs navar maļdeitīs, byutu styprs īprīcynōjums, jo tik mes pīsaturēsim pi mums pīdōvōtōs cereibas. 19 Jymā mums ir dēļ dvēseles styprs un drūšs ankurs, kas snādzās īškā pat aiz aizkora. 20 Tur kai prīkšgōjējs par mums īgōja Jezus, tys augstais goreidznīks uz myužim, pēc Melchizedecha īkōrtas.
