Mozus svētī Israēla ciltis
1 Šī ir svētība, ar ko Dieva vīrs Mozus svētīja Israēla dēlus pirms savas nāves. 2 Viņš teica:
“Kungs no Sīnaja nāca,
no Seīra uzausa pār tiem,
no Pārānas kalna atspīdēja,
viņš nāca ar svētajiem pulkiem,
un uguns pie viņa labās rokas – tiem likums!
3 Tiešām, viņš mīl savus ļaudis!
Visi svētie ir tavā rokā,
pie tavām kājām tie krīt,
klausa, ko saki!
4 Mozus mums bauslību deva
par īpašumu Jēkaba sapulcei!
5 Savam mīlulim viņš kļuva par ķēniņu –
kad tika pulcēti tautas galvenie,
kopā visas Israēla ciltis!
6 Lai dzīvo Rūbens un nemirst,
lai viņam ļaužu jo daudz!
7 Un šis par Jūdu. Tā viņš teica:
klausies, Kungs, Jūdas balsi,
pie viņa tautas aizved viņu!
Lai rokas viņam gana spēcīgas,
esi tam palīgs pret viņa ienaidniekiem!
8 Un Levijam viņš teica:
lai tavs urīms un tavs tumīms tiek taisnīgam vīram,
ko tu pārbaudīji Masā,
ar ko tu strīdējies pie Merības ūdeņiem,
9 kas saka par savu tēvu un māti:
uz tiem es neraugos! –
kas savus brāļus neatzīst,
kas savus dēlus nepazīst.
Viņš ievēro, ko tu saki,
un tavu derību viņš sargā!
10 Viņš norāda Jēkabam tavas tiesas
un tavu bauslību Israēlam,
viņš liek kvēpināmās smaržzāles tev pie nāsīm,
visu sadedzināmo upuri tavā altārī.
11 Svētī, Kungs, viņa spēku,
lai tev tīk, ko viņš dara!
Satriec gurnus tiem, kas ceļas pret viņu,
un tie, kas viņu nīst, lai vairs neceļas!
12 Par Benjamīnu viņš teica:
Kungam mīļotais! Mīt drošībā pie viņa!
Viņš to sargā augu dienu,
starp viņa pleciem tas mājo!
13 Un par Jāzepu viņš teica:
Kunga svētīta viņa zeme
ar debesu dāvanām, rasu
un dzīlēm, kas apakšā mutuļo,
14 ar dāvanām, ko dod saule,
ar dāvanām, kas ik mēnesi ienāk,
15 ar senkalnu virsotnēm
un mūžīgo augstieņu dāvanām,
16 ar zemes dāvanām un visu, kas to pilda!
Lai viņš, kas mīt degošā ērkšķu krūmā,
dod savu vēlību Jāzepam
un viņa brāļa nazīrieša galvvidum!
17 Kā pirmdzimtais vērsis viņš lielisks,
kā meža vērsim tam ragi,
ar tiem viņš badīs tautas,
it visas līdz zemes malai –
tādi ir Efraima pulki,
un tādi ir Manases tūkstoši!
18 Un par Zebulonu viņš teica:
priecājies, Zebulon, kad tu iznāc,
un, Isašar, savās teltīs!
19 Ļaudis tie kalnā sauc,
tur viņi upurē taisnības upurus,
jo ūdeņu pārpilnību tie zīž
un apslēptos dārgumus – no smiltīm!
20 Un par Gadu viņš teica:
svētīts, kas vairoja Gadu!
Kā lauva viņš zviln,
elkoni un skaustu pluinī!
21 Viņš sev labāko izraudzījis,
jo tāda ir likumdevēja daļa!
Viņš gāja pie tautas vadoņiem,
Kunga taisnību pildīja
un viņa tiesas ar Israēlu.
22 Un par Danu viņš teica:
Dans – lauvēns,
kas no Bāšānas lec!
23 Un par Naftali viņš teica:
Naftalis sāts labuma,
Kunga svētības pilns –
rietumus un dienvidus iemantojis!
24 Un par Ašeru viņš teica:
vissvētītākais no dēliem Ašers!
Lai ir tīkamākais no saviem brāļiem!
Lai mērc savas kājas eļļā!
25 Dzelzs un varš – tavi aizšaujamie,
cik tev dienu – tik turības!
26 Nav cita tāda kā Ješurūna Dievs!
Viņš jāj debesīs tev palīgā,
savā augstībā pa padebešiem!
27 Senais Dievs ir patvērums –
zem elkoņa mūžam!
Viņš padzīs tavā priekšā ienaidnieku
un sacīs – iznīcini!
28 Droši mājos Israēls savrup,
Jēkaba aka būs maizes un vīna zemē,
viņa debesis lāsos rasu!
29 Svētīts tu, Israēl! Kurš līdzinās tev?!
Kungs glābis tautu!
Viņš ir vairogs,
kas palīdz tev, viņš – tavas slavas zobens!
Tavi ienaidnieki klups tavā priekšā,
tu viņu augstienes nomīdīsi!”
