Jūdu vecajie apsūdz Pāvilu
1 Pēc piecām dienām ieradās augstais priesteris Hananja ar dažiem vecajiem un kādu runasvīru Tertullu. Viņi iesniedza zemes pārvaldniekam apsūdzību pret Pāvilu. 2 Kad Pāvils bija ataicināts, Tertulls sāka apsūdzības runu: “Daudz miera dienu mēs esam piedzīvojuši, un tavas tālredzības dēļ daudz uzlabojumu ir noticis tautā. 3 To mēs, augsti godātais Fēlikss, ar vislielāko pateicību vienmēr un visur uzņemam. 4 Bet, lai tevi pārlieku neapgrūtinātu, es lūdzu, lai tu savā laipnībā uzklausi mūs pavisam īsu brīdi. 5 Mēs esam pārliecinājušies, ka šis vīrs ir kā sērga un musina uz dumpi jūdus visā pasaulē, ka viņš ir nācariešu novirziena vadonis 6 un mēģināja apgānīt templi. Mēs viņu sagūstījām. 8 Viņu iztaujājis, tu pats varēsi uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.” 9 Arī citi jūdi tam pievienojās, sacīdami, ka tas tā ir.
Pāvils Fēliksa priekšā
10 Tad zemes pārvaldnieks pamāja Pāvilam, lai viņš runā, un Pāvils sacīja: “Zinot, ka tu daudzus gadus esi bijis tiesnesis šajā tautā, es aizstāvu sevi ar drošu sirdi. 11 Tu vari viegli pārliecināties, ka nav pagājis vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es ierados Jeruzālemē, lai pielūgtu Dievu. 12 Mani apsūdzētāji nav redzējuši mani ar kādu templī strīdamies, nedz musinām ļaužu pūli uz dumpi sinagogā vai kur citur pilsētā, 13 tie nevar arī tev neko likt priekšā, par ko paši tagad mani apsūdz. 14 Es atzīstu tavā priekšā, ka kalpoju mūsu tēvu Dievam tajā ceļā, ko viņi sauc par maldīgu, ticēdams visam, kas rakstīts bauslībā un praviešos, 15 un, tāpat kā šie vīri, dzīvodams cerībā uz Dievu, ka būs mirušo – gan taisno, gan netaisno – augšāmcelšanās. 16 Tādēļ es arī pats vienmēr cenšos Dieva un cilvēku priekšā turēt tīru sirdsapziņu. 17 Pēc vairāku gadu pārtraukuma es biju ieradies templī, lai dotu žēlastības dāvanas savai tautai un pienestu upuri. 18 Šeit pie tevis gan vajadzēja būt dažiem Āzijas jūdiem, kas mani sastapa, kad es jau biju templī šķīstījies, un tur nebija nedz ļaužu pūļa, nedz trokšņa; 19 tiem tad arī vajadzēja celt apsūdzību, ja viņiem kaut kas ir pret mani. 20 Vai arī tie, kas ir šeit, lai pasaka, kādu noziegumu viņi pie manis atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā. 21 Vai arī viņi tiesā mani tā viena izsauciena dēļ, kuru es, stāvēdams starp viņiem, izkliedzu: es šodien jūsu priekšā tieku tiesāts mirušo augšāmcelšanās dēļ!” 22 Fēlikss, kas šo ceļu labi pazina, pārtrauca lietas izskatīšanu, sacīdams: “Kad ieradīsies komandieris Lisijs, es noskaidrošu par jums tuvāk.” 23 Un viņš lika centurionam Pāvilu apsargāt tā, lai viņam būtu dažādi atvieglojumi un nevienam no viņa ļaudīm netiktu liegts viņam kalpot.
Pāvils apcietinājumā
24 Pēc dažām dienām Fēlikss ieradās ar savu sievu Drusillu, kas bija jūdiete, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību Jēzum Kristum. 25 Kad Pāvils runāja par taisnīgumu, atturīgu dzīvi un nākamo tiesu, Fēlikss pārbijās un sacīja: “Tagad pietiks, ej, kādā izdevīgā reizē es aizsūtīšu pēc tevis.” 26 Viņš arī cerēja saņemt no Pāvila naudu; tādēļ viņš to bieži aicināja un ar viņu sarunājās. 27 Kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksa vietā amatā stājās Porkijs Fēsts, bet Fēlikss, gribēdams jūdiem izpatikt, atstāja Pāvilu cietumā.
XXIV.
Pōvuls Feliksa prīškā.
1 Pīcas dīnas vēļōk pi pōrvaļdnīka īsaroda vērsgoreidznīks Ananiass un daži vacōkī kūpā ar vīnu daiļrunōtōju Tertullu, Pōvula apsyudzātu. 2 Jam īsarunūt, Tertullus sōce apvaiņōt saceidams: Dižciļteigais Felikss! Pateicūt tev mes dzeivojam piļneigā mīrā, un par dažu lītu stōvūkļa izlobōšonu tauta ir pateiceiga tovai gaišredzeibai. 3 Šytū mes vysur un vysod ar pateiceibu atzeistam. 4 Un lai tevis vairōk naapgryutynōtu, es lyudzu, ka tu byutu tik labsirdeigs myusus mozu breidi izklauseit.
5 Pōrsalīcynōjuši tad, ka šytys cylvāks ir na tikai mērs, namīra cēlējs storp jūdim vysā pasaulī un nazareīšu sektas vodūņs, 6 bet ari mēginōja apkēzeit svētneicu, mes jū apcītynōjom (un, saskaņā ar myusu lykumu, gribējom jū nūtīsōt. 7 Bet uzskrējis vērsinīks Lyzijs ar pōrspāku jū nu myusu rūkom izrōve 8 un jō apvaiņōtōjim lyka grīztīs pi tevis). Nūpratynoj jū, un tu varēsi pats tyvōk sprīst par vysu tū, kamā mes jū apvaiņojam. 9 Šai apvaiņōšonai pīsavīnōja ari jūdi, saceidami, ka tys tai ir.
10 Kad pōrvaļdnīks ar zeimi atļōve runōt, Pōvuls atsasauce: Zynōdams, ka tu jau ilgus godus esi par šōs tautas tīsnesi, es drūši un ar cereibu stōjūs pi sevis attaisnōšonas. 11 Vari pats pōrsalīcynōt, ka navā par divpadsmit dīnom vairōk, kai es aizgōju uz Jeruzalemu Dīva lyugtu. 12 Ni svētneicā, ni synagogā, ni ari piļsātā manis nikas napīkēre, ka es byutu ar kū navīn streidējīs vai ļaudis uz dumpi saucis. 13 Jī navar tovā prīškā pīrōdeit tō, kamā jī mani tagad apvaiņoj. 14 Tovā prīškā atzeistu, ka es, saskaņā ar tū ticeibu, kuru jī sauc par sektu, tai sovam Tāvam Dīvam kolpoju, ka vysam tam, kas stōv raksteits lykumā un pravīšūs, tycu, 15 un maņ ir ikš Dīva cereiba, ka nōks kai taisneigūs, tai ari nataisneigūs augšamceļšonōs, kurōs gaida ari jī. 16 Tōpēc es ryupejūs, ka muna sirdsapziņa byutu vysod teira kai Dīva, tai ari ļaužu prīškā.
17 Pēc daudzim tod godim atgōju, lai sovai tautai nūdūtu dōvonu, salyktu upuri (un zvārastu). 18 Un kad es pījēmu škeisteišonu svētneicā, bet gon na burzmē vai dumpī, mani 19 satyka Azijas jūdi. Tim vajadzēja, jo jim byutu kaut kas pret mani bejis, tovā prīškā nūstōt un mani apvaiņōt. 20 Bet lai pasoka šitī poši, kaidu nūzigumu pi manis atroda, kad stōvēju augstōs padūmes prīškā, 21 te varātu byut tikai tys vōrds, kuru es, jūs vydā stōvādams, izteiču: Augšamceļšonōs nu myrūnim dēļ es šudiņ teiku nu jums tīsōts!
22 Lai gon Felikss tū mōceibu ļūti labi zynōja, tūmār jūs lītu atlyka saceidams: Kad atbrauks vērsinīks Lizijs, tad es jyusu lītu izlemšu. 23 Tad jys simtnīkam pavēlēja apcītynōjumā gon jū paturēt, bet, jo kas nu jō sovejim grybātu jam pakolpōt, nalīgt. 24 Pēc dažom dīnom pi jō īsaroda Felikss reizē ar sovu sīvu Druzillu, kura beja jūdīte. Pasaucis Pōvulu, jys klausejōs ticeibai ikš Jezus Kristus. 25 Bet kad tys runōja par taisneibu, škeisteibu un nōkūšū tīsu, Felikss nūsabeidis atsasauce: Pagaidom vari īt, atteiceigā laikā es likšu tevis pasaukt. 26 Jys tadei cerēja sajimt nu Pōvula naudu, tōdēļ ari bīži jū aicynōja un ar jū runōja. 27 Pēc divejim godim Feliksa vītu ījēme Porcijs Festus. Felikss tūmār, grybādams jūdim īpatikt, Pōvulu pamete cītumā.
