1 Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
2 „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams: Kad jūs nonāksit tanī zemē, ko Es jums gribu dot, lai jūs tur dzīvotu,
3 Un jūs sataisīsit ziedojumu tam Kungam, vai nu dedzināmo, vai kaujamo upuri, lai izpildītu kādu solījumu, vai nu atnesot to labprātīgi, vai arī atnesot noteikta svētku laikā, —no liellopiem vai no sīklopiem—upuri, kas sagatavots tam Kungam par patīkamu smaržu,
4 Tad tam, kas savu upuri pienes tam Kungam, būs upurēt par ēdamo upuri vienu desmito daļu ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar ceturtdaļu hina eļļas,
5 Un arī ceturtdaļu hina vīna slakāmam upurim, kas sagatavots vai nu dedzināmam, vai kaujamam upurim pie ikviena upurējamā jēra.
6 Vai kad tiek upurēts auns, tad tev būs sagatavot ēdamo upuri no divām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar trešdaļu hina eļļas.
7 Un vīnu dzejramam upurim, trešo daļu hma, būs tev upurēt par saldu smaržu tam Kungam.
8 Bet ja tu gribi sagatavot jaunu vērsi dedzināmam upurim vai kaujamam upurim, lai pildītu kādu īpašu solījumu, vai ari kā pateicības upuri tam Kungam,
9 Tad pienes klāt pie jaunā vērša ari ēdamo upuri no trijām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar pus hina ellas,
10 Un upurē vīnu kā dzeramo upuri, pus hina, kopa ar uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam.
11 Tā ir ļādara ar ikvienu vērsi vai ikvienu aunu, tāpat arī ar ikvienu aitu vai kazlēnu.
12 Cik lielu skaitu jūs sagatavojat, tāpat dariet, atbilstoši to skaitam.
13 Ikvienam iedzimtam būs šādā veidā darīt, ja tas vēlas pienest uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam.
14 Bet ja kāds svešinieks piemīt jūsu vidū, vai kāds dzīvo kopā ar jūsu pēcnācējiem, un ja tas grib nest uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam, tad lai viņš to sagatavo tāpat, kā jūs to darāt.
15 Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū; tas lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu ciltīm: tādi paši, kādi jūs esat, ir arī svešinieki tā Kunga priekšā.
16 Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un arī svešiniekam, kas pie jums piedzīvo.“
17 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
18 „Saki Israēla bērniem, tiem teikdams: Kad jūs nonāksit tai zemē, uz kurieni Es jūs vedīšu,
19 Un kad jūs ēdīsit tās zemes maizi, jums jāziedo tam Kungam paceļamais upuris.
20 Savu skrotēto miltu pirmo rausi kā cepumu nolieciet par paceļamo upuri, itin kā jūs to dotu no klonā izkultiem graudiem, tā jums būs to upurēt.
21 No saviem skrotēto miltu pirmajiem dodiet tam Kungam paceļamo upuri uz cilšu ciltīm.
22 Bet ja jūs būsit vāji un nepildīsit visus šos baušļus, ko tas Kungs devis Mozum,
23 Itin visu to, ko tas Kungs ar Mozus starpniecību ir pavēlējis, no tās dienas, kad tas Kungs to pavēlējis un tā tālāk turpinoties līdz jūsu pēcnācēju ciltīm,
24 Tad, ja tas ir noticis netīšām, draudzei nezinot, tad lai visa draudze upurē jaunu vērsi kā dedzināmo upuri par saldu smaržu tam Kungam kopā ar ēdamo upuri un dzeramo upuri, kā pienākas pēc priekšrakstiem, un lai dod āzi grēku upurim.
25 Un priesteris lai salīdzina visu Israēla bērnu draudzi, tad viņiem tiks piedots, jo vājuma vaina vien tā ir bijusi un netīši grēkots. Tāpēc lai tie nes savu upuri, tas ir uguns upuri tam Kungam un savu grēku upuri tā Kunga priekšā savu vājumā izdarīto grēku dēļ.
26 Tad visai Israēla bērnu draudzei un arī svešiniekam, kas jūsu vidū piemājo, tiks piedots, tāpēc ka visai tautai tas grēks noticis vājumā.
27 Un ja tikai viena vienīga dvēsele ir apgrēkojusies vājumā, tad lai tā pieved gadu vecu kazu grēku upurim.
28 Un priesteris lai salīdzinās šīs dzīvās dvēseles labad, kas izdarījusi savā vājībā netīšu grēku tā Kunga priekšā; tas lai to salīdzina, tad lai viņai tiek piedots.
29 Ikvienam, kas ir piedzimis kā Israēla bērns, un tam svešiniekam, kas jūsu starpā dzīvo, lai ir vienādi bauslības noteikumi, ja kāds netīšām apgrēkojas.
30 Bet tai dvēselai, kas to dara ar paceltu roku, vai tas ir jūsu vidū dzimu-šais, vai svešinieks no jūsu vidus, —tāds ir zaimotājs tā Kunga priekšā, un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas,
31 Jo tā ir nicinājusi tā Kunga vārdu un pulgojusi viņa bauslību; ar izdeldēšanu tā dvēsele lai pavisam top izdeldēta, un viņas noziegums paliek uz tās!“
32 Kad Israēla bērni bija tuksnesī, tad viņi sastapa kādu vīru sabata dienā lasām malku.
33 Un tie, kas viņu atrada malku lasām, to atveda pie Mozus un Arona un pie visas draudzes
34 Un to ielika apcietinājumā, jo nebija īpaši pateikts, kas ar tādu jādara.
35 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Mirtin ir šim vīram jāmirst lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem ārpus nometnes!“
36 Tad visa draudze viņu izveda ārā aiz nometnes un nomētāja ar akmeņiem, ka tas nomira, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
37 Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams:
38 „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams, lai tie sev taisa pušķus drēbju stūļros uz cilšu ciltīm un lai pieliek pie pušķu stūriem zilu auklu.
39 Un tos pušķus jums būs tādēļ nest, lai jūs, tos redzēdami, pieminētu visus tā Kunga baušļus un tos izpildītu un jūs nestaigātu sava paša sirdsprāta vadīti un nesekotu savu pašu acīm, kas netikli iekāro cita Dētas,
40 Lai jūs pieminētu un pildītu visus manus bauslības noteikumus, un jūs būtu svēti savam Dievam:
41 Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, —lai Es jums būtu par Dievu, —Es tas Kungs, jūsu Dievs!“ —
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
