1 Un viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2 Un tie uz viņu glūnēja, vai viņš sabatā to dziedinās, ka viņu varētu apsūdzēt.
3 Un viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: „Nāc te šurp!“
4 Un viņš uz tiem saka: „Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?“ Bet tie cieta klusu.
5 Un viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, viņš tam cilvēkam saka: „Iz-stiep savu roku!“ Un tas to izstiepa, un viņa roka kļuva atkal vesela.
6 Un farizēji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par viņu, kā viņu nomaitāt.
7 Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas viņam gāja līdz.
8 Un no Jūdejas un no Jeruzālemes un no Idumejas un no viņpus Jardānas un no Tiras un Sidonas apkārtnes liels pulks, dzirdējuši, kādas Eelas lietas viņš dara, nāca pie viņa,
9 Un viņš saviem mācekļiem sacīja, lai tie viņam apgādātu kādu laivu ļaužu dēļ, ka tie viņam nespiestos virsū.
10 Jo viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam bija kādas kaites, lauzās viņam klāt, lai viņu aizkartu.
11 Un nešķistie gari, kad tie viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca, sacīdami: „Tu esi Dieva Dēls.“
12 Un viņš tos stipri aprāja, lai tie viņu nedarītu zināmu.
13 Un viņš uzkāpj kalnā un aicina pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie viņa.
14 Un viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie viņa un viņš tos izsūtītu slu-dināt
15 Un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
16 Tā viņš iecēla divpadsmit. Un viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;
17 Un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir: pērkona dēli;
18 Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānanieti,
19 Un Jūdu Iskariotu, kas viņu ari nodeva.
20 Un viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst.
21 Un, kad viņa piederīgie to dzir-dēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: „Viņš ir bez prāta.“
22 Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: „Viņam ir Belcebuls, un viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“
23 Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacīja līdzībās: „Kā var sātāns sātānu izdzīt?
24 Un ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.
25 Un ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.
26 Ja nu sātāns cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt.
27 Bet neviens nevar, stipra vira namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.
28 Patiesi, es jums saku: Visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, ir pat zaimi, ar ko tie Dievu zaimo.
29 Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas ne mūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību.“
30 Jo tie sacīja: „Viņam ir nešķists gars.“
31 Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca.
32 Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: „Redzi, tava māte un tavi brāļi un tavas māsas ārā tevi meklē.“
33 Un viņš tiem atbildēja un sacīja: „Kas ir mana māte un mani brāļi?“
34 Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: „Redzi—mana māte un mani brāļi.
35 Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa un māte.“
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
