1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā.
2 Kā tās mums atstāstījuši pirmie acu liecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 Tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4 Lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Cacharija un viņa sieva no Arona cilts, vārdā Elizabete.
6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos tā Kunga baušļos un likumos.
7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.
8 Bet notika, kad Cacharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,
9 Un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt,
10 Bet viss laužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,
11 Tad viņam tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāj-a labajā pusē.
12 Cacharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.
13 Bet eņģelis uz viņu sacīja: „Ne-bīsties, Cacharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15 Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.
16 Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie tā Kunga, viņu Dieva.
17 Un viņš ies viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams tam Kungam padevīgus ļaudis.“
18 Cacharija sacīja eņģelim „Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.“
19 Eņģelis viņam atbildēja: „Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.
20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies.“
21 Un ļaudis gaidīja Cachariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.
22 Un kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
23 Un kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.
24 Un pēc šām dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:
25 „To tas Kungs man darījis; viņš šis dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.“
26 Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti
27 Pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.
28 Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: „Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!“
29 Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: Kas tas par sveicienu?
30 Un eņģelis sacīja: „Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Jēzus.
32 Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni,
33 Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.“
34 Bet Marija sacīja eņģelim: „Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.“
35 Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: „Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.
36 Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī: tā, ko dēvē neauglīgu,
37 Jo Dievam nekas nav neiespējams.“
38 Bet Marija sacīja: „Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.“ Un eņģelis no viņas aizgāja.
39 Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā.
40 Iegājusi Cacharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.
41 Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna,
42 Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: „Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44 Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.
45 Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.“
46 Un Marija sacīja: „Mana dvēsele slavē to Kungu,
47 Un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju,
48 Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,
49 Jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir viņa vārds,
50 Un viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas viņu bīstas.
51 Viņš darījis varenus darbus ar savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.
52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.
53 Izsalkušo viņš pildījis ar labumiem un bagātos viņš atstājis tukšus.
54 Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlastību,
55 Kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.
56 Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.
57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58 Un viņas kaimiņi un radi dzirdējuši, ka tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cachariju.
60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: „Nē, to būs saukt Jāni.“
61 Tad tie viņai sacīja: „Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.“
62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63 Tas galdiņu prasījis, rakstīja: „Viņa vārds ir Jānis.“ Par to visi brīnījās.
64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.
66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: „Kas būs ar šo bērniņu?“ Jo tā Kunga roka bija ar viņu.
67 Un viņa tēvs Cacharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:
68 „Slavēts ir tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas piemeklējis savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69 Un mums uzcēlis pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā,
70 Kā tas sendienās solījis ar savu svēto praviešu muti:
71 Mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72 Parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību
73 Un dot mums stipro solījumu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, viņam bezbailīgi kalpotum
75 Svētumā un taisnībā viņa priekšā visas mūža dienas.
76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā, sataisīt viņam ceļus,
77 Dot viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78 Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79 Laī spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā un atgrieztu mūsu soļus uz miera cēlu.“
80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
