1 Tad tas Kungs pavēlēja Jozuam, teikdams:
2 „Runā uz Israēla bērniem un saki: Noteiciet sev vēl glābšanas pilsētas, par kurām Es ar jums esmu runājis ar Mozus starpniecību,
3 Lai turp varētu aizbēgt tāds, kas netīšām un nezinādams ir nokāvis dzīvu dvēseli, un tās lai jums būtu par patvērumu no asins atriebēja.
4 Ja tāds tad bēg uz kādu no šīm pilsētām, tad tam ir jānostājas pilsētas vārtu ieejā un viņam šīs pilsētas vecajiem dzirdot, ir jāizstāsta savs gadījums; tad lai viņi to uzņem pie sevis pilsētā un lai viņam ierāda vietu, ka viņš var pie tiem dzīvot.
5 Kad nu asins atriebējs viņu vajā, tad viņi nedrīkst to izslēgt un nodot viņa rokā, tāpēc ka viņš netīšām bija nonāvējis savu tuvāko un viņš to nebija ienīdis nedz vakar, nedz aizviņdienu.
6 Un viņš lai paliek šinī pilsētā dzīvot, kamēr tam jānāk draudzes priekšā tiesāšanai, un tad līdz augstā priestera nāvei, kas tanī laikā tur būs amatā; pēc tam lai viņš griežas atpakaļ savā pilsētā un savā namā tanī pilsētā, no kufas viņš bija aizbēdzis.“
7 Tad Israēla bērni iesvētīja par tādām patvēruma vietām Kedešu Galilejā, Naftaļa kalnos, Sichemu Ēfraima kalnos un Kirjat-Arbu, tas ir Hebronu, Jūdas kalnos.
8 Un viņpus Jardānas, no Jērikas uz austrumiem, tie izraudzīja Beceru klajumā uz kalnu līdzenuma Rūbena ciltī un Ramotu Gileādā Gada ciltī, tāpat arī Golanu Basanā Manases ciltī.
9 Šīs bija izraudzītās pilsētas visiem Israēla bērniem, kā ari svešniekiem, kas dzīvoja viņu vidū, lai uz turieni varētu bēgt ikkatrs, kas vien nejauši nositis kādu cilvēku, lai tam nebūtu jāmirst no asins atriebēja rokas, pirms tas nebūtu stāvējis draudzes priekšā.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
