1 Bet Jēzus sešas dienas priekš Lieldienām nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
2 Tur tie viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda.
3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarša piepildīja visu māju.
4 Bet viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk viņu nodeva, sacīja:
5 „Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimts sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?“
6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
7 Tad Jēzus sacīja: „Laid, lai tas viņai paliek manai bēru dienai!
8 Jo nabagi vienumēr ir pie jums, bet es neesmu vienumēr.“
9 Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka viņš ir tur, un atnāca nevien Jēzus dēļ, bet arī, lai Lācaru redzētu, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
10 Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru,
11 Jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,
13 Ņēma palmu zarus un izgāja viņam pretim, kliegdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā, Israēla ķēniņš!“
14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:
15 „Nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa!“
16 To visu viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par viņu bija rakstīts, un ka tāpēc tie viņam to bija darījuši.
17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie viņa bija bijuši, kad viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miro-ņiem.
18 Tāpēc arī tauta viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka viņš šo zīmi bija darījis.
19 Bet farizēji runāja savā starpā: „Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet viņam pakaļ!“
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: „Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!“
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei.
26 Ja kāds man grib kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs ari mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā.
27 Tagad man dvēsele ir satriekta; ko lai es saku? Tēvs, izpestī mani no šās stundas? Bet tāpēc jau šai stundā esmu nācis.
28 Tēvs, pagodini savu vārdu!“ Tad balss nāca no debesīm: „Es viņu esmu pagodinājis un atkal viņu pagodināšu!“
29 Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: „Eņģelis ar viņu ir runājis.“
30 Bet Jēzus atbildēja: „Nevis manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.
32 Bet kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.“
33 Bet to viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē viņam bija mirt.
34 Tad ļaudis viņam atbildēja: „Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?“
35 Tad Jēzus, viņiem sacīja: „Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo kas tumsā staigā, nezin, kurp viņš iet.
36 Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bēr-niem!“ Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm.
37 Bet lai gan viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja viņam.
38 Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms?“
39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka:
40 „Viņu acis viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka es tos varētu dziedināt.“
41 To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja viņa godību un sludināja par viņu.
42 Tomēr ari daudzi valdības vīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizēju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes.
43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.
44 Bet Jēzus sauca: „Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis.
45 Un kas mani redz, redz to, kas mani sūtījis!
46 Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā.
47 Un ja kāds manūs vārdus dzird un neievēro, es to netiesāju; jo es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas mani nievā un nepieņem manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
49 Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju.
50 Un es zinu, ka viņā pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, es runāju, kā to mans Tēvs man ir sacījis.“
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
