1 Kādreiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievieti, un viņš pie tās iegāja.
2 Tas Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ paziņots, sakot: „Simsons ir atnācis šurp.“ Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, bet viss bija klusu visu nakti, un tie domāja: „Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim!“
3 Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai.
4 Un pēc tam notikās, ka viņš iemīlēja kādu meiteni Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.
5 Pie viņas atnāca filistiešu labieši un sacīja viņai: „Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.“
6 Tad Delīla sacīja Simsonam: „Lūdzu, pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?“
7 Un Simsons viņai sacīja: „Ja mani sasietu ar septiņām jaunām telts virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā katrs cilvēks.“
8 Tad filistiešu labieši viņai atnesa septiņas jaunas telts virves, kas vēl nebija sakaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu.
9 Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikusi pie viņas gulamtelpā. Kad nu viņa iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ tad viņš sarāva šīs telts virves tā, kā mēdz saraustīt pakulu šķiedras, kas ugunī apsvilušas; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku.
10 Tad Delīla sacīja Simsonam: „Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lū-dzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?“
11 Tad viņš tai sacīja: „Ja mani saistītu ar jaunām ratu virvēm, ar kurām vēl nekāds darbs nav darīts, tad es rimtos un būtu kā katrs cilvēks.“
12 Tad Delīla ņēma jaunas ratu virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šis virves kā šujamos diegus.
13 Un Delīla sacīja Simsonam: „Lidz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet lūdzu, pasaki man nopietni, ar ko tad tevi tiešām var sasiet?“ Un viņš tai sacīja: „Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā. Un ja tu riestavu vēl ar telts mietiņu cieši nodrošinātu, tad es kiūtu vājš un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad viņa ļāva tam iemigt, ieauda septiņas viņa matu cirtas audumā ap riestavu,
14 Nodrošināja to ar telts mietiņu un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva ir telts mietiņu ir pašu riestavu.
15 Tad viņa tam sacīja: „Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīsreiz tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.“
16 Un kad nu viņa diendienā vinu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei,
17 Un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: „Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.“
18 Kad nu Delīla noskārta, ka viņš, tiešām no sirds tai bija atzīmes, tad viņa lika ataicināt filistiešu varenos, sacīdama: „Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.“ Tad filistiešu labieši nāca augšā pie viņaš, un tie nesa naudu savās rokās.
19 Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpi un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja.
20 Kad nu viņa sauceī „Filistieši, piesargies, Simson!“ tad viņš pamodās no sava miega un domāja: „Gan es ari šoreiz izkļūšu, tāpat kā citas reizes, un sevi atbrīvošu!“ Bet viņš nezināja, ka tas Kungs no viņa bija atstājies.
21 Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vata važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas.
22 Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, pēc tam kad tie bija tikuši nodzīti.
23 Tad filistiešu dižciltīgie sapulcējās uz lieliem kaujamā upura svētkiem savam dievam Dagobam par godu un ari lai līksmotos, jo tie sacīja: „Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās!“
24 Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: „Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis!“
25 Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: „Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina!“ Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tic nostatīja viņu stabu starpā.
26 Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: „Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!“
27 Bet nams bija vīru un sievu pilns un filistiešu dižciltīgie patreiz atradās uz jumta, un ap trīs tūkstoši vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.
28 Tad Simsons piesauca to Kungu un sacīja: „Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, —ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!“
29 Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās—pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku.
30 Un Simsons sacīja: „Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!“ Un viņs sasvērās ar spēku, tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis.
31 Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva ģints, tie viņu pacēla, aiznesa un apraka starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesātis Israēlu divdesmit gadus.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
