1 Izsacījums par parādību jeb atklāsmes ieleju. Kas tad ir noticis, ka jūs visi kāpjat uz jumta,
2 Tu trokšņainā, kustības dārdu, ļaužu un nemiera pilnā, līksmā pilsēta? Tavi nokautie taču nav nedz no zobena, nedz ari cīņā krituši.
3 Nē, bet visi tavi kara virsnieki bez izņēmuma ir aizbēguši, tie visi ļāvušies sagūstīt sevi, ienaidniekam nenoraidot uz viņiem no saviem stopiem nevienu bultu, visi tavi sapulcinātie kara pulki ir pēc tam saņemti gūstā, kaut viņi jau agrāk bija aizbēguši.
4 Tādēļ es saku: „Novērsieties no manis! Man gauži jāraud! Nepūlieties mani iepriecināt šai tik smagā manu tautiešu posta brīdī, kad tik daudzi no viņiem dabūjuši galu!“
5 Jo satraukuma, nomāktības un apjukuma diena nāk no tā Kunga Cebaota parādību ielejā, diena, kas satriec mūrus un liek atskanēt kalnā vaimanu saucieniem.
6 Ēlāms, apjozis bultu maksti, nāk ar ratiem, vīriem un jātniekiem, un arī Kirs ir pacēlis vairogu.
7 Tā pildījās tavas jaukās ielejas ar kara ratiem, un jātnieki pulcējās vārtu priekšā.
8 Tad viņš noraisīja pārklāto aizsegu no Jūdas acīm, bet tās raudzījās tanī laikā pēc ieroču krājumiem meža namā,
9 Un jūs skatījāt Dāvida pilsētas mūros plaisas, to bija daudz, un jūs krājāt lejas dīķa ūdeni.
10 Jūs skaitījāt Jeruzālemes namus un noplēsāt ēkas, lai stiprinātu mūri.
11 Jūs izrakāt ūdens krātuvi starp abiem mūriem vecā dīķa ūdeņiem. Bet jūs neprasījāt, kas to tā izkārtojis, un nerūpējāties par to, kas to jau sen tā bija lēmis.
12 Gan Dievs tas Kungs Cebaots jūs stingri aicināja tatn laikā raudāt un sērot, apcirpt matus un apvilkt sēru drēbes,
13 Bet redzi: valdīja prieks un līksmība, notika vēršu un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!“
14 Tādēļ tas Kungs Cebaots vairākkārt ir darījis zināmu manām ausīm. „Tiešām, šis noziegums jums netiks piedots, kamēr jūs mirsit!“ To sacījis Dievs tas Kungs Cebaots.
15 Tā sacīja Dievs tas Kungs Cebaots: „Ej pie šī pārvaldnieka, pie Sebnas, kas iecelts par pils priekšnieku, un saki tam:
16 „Kas tevi šeit saista, ka tu esi sev izveidojis šeit kapa vietu un izcirtis kapu klintī, augšā sev izgrebdams miera mājokli?“
17 Bet zini: tas Kungs tevi ar sparu aizsviedis tālu projām, Viņš tevi, tu varoni, sagrābs ar varu.
18 Viņš tevi satīs kamolā un aizritinās kā rituli lielā plašā zemē, tur tu nomirsi, un tur paliks tavi godības rati, —tu, negods sava kunga namam!
19 Es tevi padzīšu no tavas vietas, un viņš tevi atcels no tava amata!
20 Un tad notiks tanī dienā, ka Es aicināšu savu kalpu Ēljakīmu, Hilkijas dēlu.
21 Es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu un nodošu tavu amatu viņa rokā, lai viņš top par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūdas namam.
22 Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, ka viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un ka viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs.
23 Un Es iedzīšu viņu kā vadzi stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu savam tēva namam.
24 Bet kad uz viņu balstīsies visa viņa dzimtas godība, dzimtas jaunās atvases un dzinumi, visi sīkie trauki, bļodas un krūzes, —
25 „Tani dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„tas vadzis, kas bija iesists stiprā vietā, lūzīs un kritīs, un kas uz tā balstījās, aizies bojā,“ —jo tā teica tas Kungs.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
