1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
2 Bet ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baāliem un kvēpina elka dieviem.
3 Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.
4 Ar gluži cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie sevis, Es padarīju gluži cilvēcisku viņu jūgu, Es liku viņiem iet līdzās cits citam īstas cilvēciskas mīlestī-bas grožos, Es padarīju vaļīgākas pat šī jūga sakas ap viņu kakliem un pleciem un ēdināju viņus.
5 Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
6 Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un apris viņu diženākos viņu padomu dēļ.
7 Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un kad viņai to sludina, tad neviena sirds nepaceļas šiem vārdiem pretī.
8 Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Ēfraiin, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? —Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlsirdībā,
9 Lai Es rīkotos pēc savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis savu dusmu bargumā.
10 Tad viņi sekos tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, nāks, izbijušies un drebēdami, bērni no rietumu—no jūras puses.
11 Un tie, kas Ēģiptē, nāks arī izbijušies kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. „Un tad Es viņus nometināšu viņu dzimtenes mājokļos!“ —saka tas Kungs.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
