1 Bija jau gan arī pirmajai (derībai) dievkalpojumu noteikumi un laicīga svētnīca,
2 Jo telts tika uzcelta—priekšējā, kufā bija svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu.
3 Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko,
4 Kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Arona zizlis un derības plāksnes,
5 Pāri par to godības cherubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku. Par tiem tagad nav jārunā atsevišķi.
6 Bet pastāvot šādai iekārtai, priekšējā teltī vienmēr ieiet priesteri izpildīt dievkalpojumus,
7 Bet otrā vienreiz gadā vienīgi augstais priesteris, ne bez asinīm, ko viņš upurē par sevi pašu un par tautas neapzinātiem grēkiem.
8 Ar to Svētais Gars aizrāda, ka ceļš uz svētnīcu vēl nav atklājies, kamēr pastāv pirmā telts,
9 Kas ir tagadējā laikmeta līdzība; saskaņā ar to tiek upurētas dāvanas un upuri, kas nevar padarīt pēc sirdsapziņas pilnīgu to, kas kalpo.
10 Bet tie tikai ēdieniem, dzērieniem un dažādām mazgāšanām uzlikti miesīgi likumi līdz pareizas kārtības laikam.
11 Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir ne šai radībai piederīgu,
12 Ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu.
13 Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai,
14 Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.
15 Un tādēļ viņš ir jaunās derības starpnieks, lai, pēc tam kad viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.
16 Jo, kur ir novēlējums, tur nepieciešami jāpierāda novēlētāja nāve.
17 Jo novēlējumam ir spēks pēc nāves, bet nav spēka, kad novēlētājs vēl dzīvs.
18 Tāpēc ari pirmā derība nav bez asinīm iesvētīta.
19 Jo, kad Mozus visai tautai bija pateicis visas pavēles saskaņā ar bauslību, viņš ņēma teļu un āžu asinis ar ūdeni un sarkanu vilnu un īsopu un apslacīja pašu grāmatu un visu tauta, sacīdams:
20 „Šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums ir noslēdzis.“
21 Bet arī telti un visus dievkalpojuma rīkus viņš tāpat apslacīja ar asinīm.
22 Un gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas.
23 Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem ar to pašu, bet debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā šīs.
24 Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā,
25 Nevis lai sevi bieži upurētu, kā priesteris ikgadus ieiet svētnīcā ar svešām asinīm,
26 Citādi viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma. Bet tagad viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, sevi upurējot.
27 Un kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa,
28 Tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt, neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas viņu gaida.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
