1 Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: „Sapulcējieties—es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās.
2 Sapulcējieties un uzklausaities, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu!
3 Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā.
4 Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks; jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams.
5 Simeons un Levijs—tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji.
6 Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam, lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus.
7 Nolādētas lai ir viņu kaislās dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā.
8 Bet Jūda—tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā zemē lieksies tavi brāļi.
9 Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā liels lauva. Kas drīkst viņu sacelt kājās?
10 Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠILO nāks. Viņam tautas klausīs.
11 Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.
12 Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu virsvalku vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi.
13 Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai.
14 Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ gatvē starp aplokiem.
15 Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem.
16 Dans spriedīs tiesu savai tautai kā atsevišķai ciltij pārējo Israēla cilšu starpā.
17 Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ.
18 Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!
19 Gads, laupītāji viņu aplenc, bet viņš dzenas tiem pakaļ.
20 Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus.
21 Naftalis—tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus.
22 Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri.
23 Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu,
24 Tomēr viņa loks nelūza, un vingras palika viņa rokas. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans—Israēla klints.
25 No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja.
26 Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem.
27 Bcnjamīns ir vilks, kas no rīta sagūstīto saplēš un līdz pat vakaram vēl sadala laupījumu.“
28 Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kujus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja.
29 Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: „Es tagad piepulcēšos savai tautai. Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā,
30 Tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuju Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par dzimts kapiem.
31 Tur viņi ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi aprakuši arī īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apracis Leu.
32 Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no hetiešiem.“
33 Kad nu Jēkabs bija pabeidzis saviem dēliem dot aizrādījumus, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
