1 Tā Kunga roka nāca pār mani un aizveda mani garā, kas bija tā Kunga manī iedvestās aizrautības un pacilātības pārņemts, kādā ielejas līdzenumā, kas bija pilns ar miroņu kauliem.
2 Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši.
3 Un Viņš man jautāja: „Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi? Es atbildēju: „Kungs mans Dievs, Tu to zini.“
4 Tad Viņš man pavēlēja: „Sludini par nākotni šiem kauliem un saki tiem: Jūs, sakaltušie kauli, klausaities tā Kunga vārdu!
5 Tā saka Dievs tas Kungs par šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi.
6 Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“
7 Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un man sludinot tur notika ar čirkstoņu saistīta kustība, kauli sadevās kopā cits ar citu.
8 Un kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, ka tie apvilkās ar ādu, bet dzīvības gara viņos nebija.
9 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: Tā saka tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem, un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!“
10 Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.
11 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti.“
12 Tādēļ sludini un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē.
13 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es vēju vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, mana tauta.
14 Es likšu jūsos ieiet savam garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,“ —tā saka tas Kungs.
15 Atkal mani skāra tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, ņem koka vēzdu un raksti uz tās: Jūda un ar viņu savienotie Israēla bērni.“ Tad ņem vēl vienu koka vēzdu un raksti uz tās: „Jāzeps, Ēfraima un visa ap viņu apvienotā Israēla nama vēzda.“
17 „Tad saliec abas tās vēzdas kopā, tā ka tās abas ir tikai viena vēzda tavā rokā.“
18 Kad tad nu tavi tautas brāļi tev jautās: Vai tu mums nepaskaidrosi, ko tas nozīmē?
19 Tad atbildi tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ņemšu Jāzepa vēzdu, kas ir Ēfraima rokā, un ar Jāzepu sabiedrotās Israēla ciltis un to pievienošu Jūdas vēzdai un abas padarīšu par vienu kopēju vēzdu, ka tā būs viena manā rokā.
20 Kad tu vēzdas, ko tu apzīmēji ar uzrakstiem, turēsi savā rokā viņu acu priekšā,
21 Tad saki tiem: Redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no pagānu tautu vidus, kurp tie aizgājuši, Es tos salasīšu kopā un atvedīšu atpakaļ viņu pašu zemē,“ —saka Dievs tas Kungs.
22 „Es savienošu tos par vienu tautu tur tai zemē, Israēla kalnos, un viens vienīgs ķēniņš valdīs pār to. Tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs divi valstis.
23 Tad tie vairs neaptraipīsies ar saviem elkiem un kalpību tiem, ar riebīgajiem sīkākiem dievekļiem un ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Es tiem piedošu visus uzticības laušanas gadījumus, kādos tie apgrēkojušies, tin Es tos šķīstīšu; tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
24 Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans. Tie staigās pēc maniem noteikumiem, turēs manus likumus un rīkosies pēc tiem.
25 Tad tie dzīvos atkal tai zemē, ko Es devu savam kalpam Jēkabam un kur dzīvoja jūsu tēvi. Arī tie tur dzīvos un viņu bērni un bērnu bērni mūžīgi. Un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem.
26 Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība. Es tiem likšu dzīvot uz vietas, vairošu tos un atstāšu savu svētnīcu viņu vidū mūžīgi.
27 Mans miteklis būs pār tiem, Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.
28 Arī pagānu tautas atzīs, ka Es esmu tas Kungs, kas Israēlu svētī, kad mana svētnīca būs viņu vidū mūžīgi!“
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
