1 Trešajā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes, tieši tanī dienā, tie nonāca Sinaja tuksnesī.
2 Un viņi ceļā devās no Refidimas un nonāca Sinaja tuksnesī un apmetās tuksnesī; tur Israēls cēla nometni kalna piekājē.
3 Bet Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva. Un tas Kungs viņam sauca no kalna un sacīja: „Tā saki Jēkaba namam un pasludini Israēla bērniem:
4 „Jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis ēģiptiešiem un kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem un esmu jūs pie sevis atvedis.
5 Bet tagad, ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad ms Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.
6 Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu! Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem.“
7 Un Mozus atgriezās un saaicināja tautas vecajus un tiem cēla priekšā visus tos vārdus, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
8 Un visa tauta kopā atbildēja un teica: „Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.“ Un Mozus atnesa atpakaļ tautas vārdus tam Kungam.
9 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es nākšu pie tevis mākoņu segā tā, ka tauta dzird Mani sarunājamies ar tevi un lai tic tev mūžīgi.“
10 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes.
11 Un lai tie ir sagatavoti trešajai dienai, jo trešajā dienā pats tas Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalna.
12 Un cel tautai visapkārt žogu, piekodinādams: sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs.
13 Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam. Bet kad atskanēs taures skaņas, tad viņi var kāpt kalnā.“
14 Un Mozus nokāpa no kalna pie tautas un lika tai šķīstīties, un tie mazgāja savas drēbes.
15 Un viņš sacīja tautai: „Esiet sagatavojušies trešajai dienai, neaiztieciet savas sievas.“
16 Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās.
17 Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē.
18 Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to uguni, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.
19 Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā, bet Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā.
20 Un kad nu tas Kungs nonāca uz Šinai kalnu, uz paša kalna virsotni, tad tas Kungs aicināja uz kalna virsotni Mozu, un Mozus kāpa kalnā.
21 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Nokāp un pamāci ļaudis, lai tie nelaužas cauri pie tā Kunga, lai Viņu redzētu, ka daudzi no viņiem nekrīt.
22 Arī priesteri, kas citādi jau tuvāki tam Kungam, lai šķistās tā, ka tas Kungs tos nesatriec.“
23 Un Mozus sacīja tam Kungam: „Tauta nevar kāpt augšā Sinaja kalnā, jo Tu pats esi mūs pamācījis, teikdams: „Dariet ap kalnu sētu un turiet to svētu.“
24 Un tas Kungs sacīja uz viņu: „Ej un nāc atpakaļ, sev līdzi atvezdams Aronu, bet priesteriem un tautai neļauj lauzties cauri, lai kāptu kalnā pie tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec.“
25 Tad Mozus nokāpa pie tautas un tai to pasacīja.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
