1 Kad nu Dāvids bija mazliet attāli-nājies no Eļļas kalna virsotnes, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautu ēzeļu, un tie uz muguras nesa divi simti maizes klaipu, simtu vīnogu ķekaru, simtu vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu.
2 Un ķēniņš sacīja Cibam: „Kas tie tev tur ir?“ Tad Ciba sacīja: „Ēzeli ir ķēniņa nama ļaudīm ko jāt, bet maize un vasaras augļu saiņi kalpotājiem ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert.“
3 Tad ķēniņš jautāja: „Bet kur tad ir tava kunga dēls?“ Un Ciba atbildēja ķēniņam: „Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: Šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību.“
4 Tad ķēniņš sacīja Cibam: „Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!“ Un Ciba sacīja: „Tevi godādams, es noliecos ar savu seju pie zemes, lai atrodu žēlastību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās
6 Un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesas sargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi.
7 Un Šimejs tam sacīja lādēdams: „Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari!
8 Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēninu. Bet tagad tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!“
9 Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: „Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!“
10 Bet ķēniņš atbildēja: „Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka tas Kungs būs viņam sacījis: Lādi Dāvidu! Kā gan tad drīkst jautāt: Kādēļ tu tā dari?“
11 Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: „Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības, ko tad nu vēl lai nedara šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo tas Kungs viņam to ir licis!
12 Varbūt, ka tas Kungs mani uzlūkos manā postā un šodien jau pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.“
13 Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta ar akmeņiem gan uz vienu, gan uz otru un putināja gaisā pīšļus.
14 Bet beidzot ķēniņš līdz ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, visi piekusuši nonāca pie avotiem, un tur atveldzējās.
15 Bet Absaloms un visi Israēla vīri gāja uz Jeruzālemi un Ahitofels līdz ar viņu.
16 Un notika, kad Dāvida draugs Hušajs no Arkas nāca pie Absaloma, tad Hušajs uzsauca Absalomam: „Ilgu mūžu ķēniņam! Ilgu mūžu ķēniņam!“
17 Bet Absaloms atbildēja Hušajam: „Vai tā ir tava uzticība pret tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu?“
18 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: „Nē! —Bet ko tas Kungs ir izredzējis un šī tauta un visi Israēla vīri, tam arī es piederēšu, un pie tā es arī palikšu!
19 Un otrām kārtām: Kam tad lai es kalpoju? Vai lai es nekalpoju viņa dēlam? Tāpat kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tāpat es gribu but tava priekšā!“
20 Un Absaloms sacīja Ahitofelam: „Dodiet padomu, ko lai mēs iesākam!“
21 Un Ahitofels sacīja Absalomam: „Ieej pie sava tēva blakus sievām, ko viņš te ir atstājis, lai tās apsargātu namu. Tad viss Israēls skaidri redzēs, ka tu galīgi un neatjaunojami esi sarāvis visas saites ar savu tēvu, bet toties jo drošākas kļūs sirdis un spēcīgākas rokas visiem tiem, kas ir ar tevi.“
22 Un viņi izplēta Absaloma telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva blakus sievām, visam Israēlam to redzot.
23 Un Ahitofela padoms, ko viņš tanī laikā deva, likās līdzvērtīgs esam kadai Dieva atklāsmei; tik augstu tika turēts Ahitofela padoms tiklab pēc Dāvida, kā arī pēc Absaloma ieskatiem.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
