1 Kad nu tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kapa gājienam pret Israēlu, tad Achišs sacīja Dāvidam: „Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet kapā kopā ar mani.“
2 Tad Dāvids sacīja Achišam: „Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt.“ Un Achišs sacīja Dāvidam: „Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesas sargu uz visiem laikiem.“
3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu aprakuši tā dzimtajā pilsētā Rāmā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus.
4 Kad nu filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr ari Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos.
5 Kod nu Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes.
6 Un Sauls jautāja to Kungu, bet tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar priesteru—orākulu, nedz ar praviešu starpniecību.
7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Atrodiet man kādu sievu, kupai ir vara pār mirušo gariem, es gribu pie tās doties un ar viņas starpniecību izjautāt likteni.“ Un viņa kalpi tam atbildēja: „Redzi, Endorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja.“
8 Tad Sauls padarīja sevi nepazī-stamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad nu viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: „Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu.“
9 Bet šī sieva viņam atbildēja: „Redzi, tu taēu pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?“
10 Bet Sauls viņai zvērēja pie tā Kunga un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!“
11 Un tad šī sieva jautāja: „Ko lai es tev izsaucu?“ Viņš atbildēja: „Liec, lai man parādās Samuēls!“
12 Kad nu šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: „Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!“
13 Un ķēniņš viņai sacīja: „Nebīsties! Bet, ko tu redzi?“ Un sieva sacīja Saulam: „Es redzu pārcilvēcisku būti kāpjam ārā no zemes.“
14 Un viņš tai jautāja: „Kāds viņš ir pēc sava izskata?“ Un viņa atbildēja: „Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī.“ Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar seju pie zemes un parādīja tam savu goddevību.
15 Un Samuēls sacīja Saulam: „Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?“ Tad Sauls sacīja: „Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru.“
16 Tad Samuēls sacīja: „Kāpēc tad tu mani vaicā, kad tas Kungs ir jau no tevis novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks?
17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš ar manu starpniecību ir pasacījis: tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam.
18 Tāpēc ka tu neesi klausījis tā Kunga balsi un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tādēļ tas Kungs tev šodien to dara.
19 Un tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!“
20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis.
21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: „Redzi, tava kalpone ir izpildījusi tavu prasību, un es ar savu dzīvību esmu ļāvusies liktenim, paklau-sīdama taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis!
22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev priekšā galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā.“
23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: „Es negribu ēst!“ Bet kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā.
24 Un tai sievai bija balots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja un izcepa neraudzētas maizes.
25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
