1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apraka tā dzimtenē Rāmā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi.
2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis.
3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija—Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija varmācīgs un ļauns savās izdarībās, īsts kālebietis.
4 Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals patreiz cērp savas aitas,
5 Tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: „Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas?
6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder!
7 Bet tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Kad nu tolaik tavi gani bija pie mums, tad mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā.
8 Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pateiks! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, kas tev ir taisni pie rokas!“
9 Kad nu Dāvida puiši bija atnākuši un visus šos vārdus Dāvida uzdevumā pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu.
10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: „Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuji aizbēg no saviem kungiem!
11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuju es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?“
12 Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz sava ceļa, un tie pagrieza viņam muguru un nāca un izstāstīja Dāvidam pēc savas atgriešanās visu, kas bija norisinājies.
13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: t.i. No Kāleba cilts. „Apjoziet ikviens savu zobenu!“ Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup, —kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām.
14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem bija paguvis pastāstīt: „Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlē-jumus, bet viņš tos rupji izbāra.
15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi; tie mūs nav nemaz apsmējuši, un mēs arī neko nepazaudējām visu laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā.
16 Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktis, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.
17 Un nu tagad vēro un redzi pati, ko tu vari darīt, jo nenoliedzami mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir ļaunuma apsēsts vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties.“
18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divsimt maizes, un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts kaltētu vīnogu ķekaru, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem.
19 Un viņa sacīja saviem puišiem: „Izejiet man pa priekšu, bet, redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!“ Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica.
20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad, redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa.
21 Bet Dāvids bija pie sevis apsvēris: „Tiešām, es esmu par velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu.
22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara vai nu šā, vai tā, vai arī vēl ko pieliek, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz nākamam ritam agri kaut vai vienu vienīgu vīrieti atstātu pāri!“
23 Kad nu Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā ar savu vaigu pie zemes un nometās ar savu seju smiltīs.
24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: „Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!
25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo Jaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un niekkalbība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi.
26 Un tagad, lai nu kā, mans kungs, tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un pašlaik lai tā kā Nābalam klājas arī taviem ienaidniekiem un visiem tiem, kuri pret manu kungu domā ļauni!
27 Un nu, šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kufi seko manam kungam viņa ceļos.
28 Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: gan jau tas Kungs nenoliedzami uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala.
29 Un ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvo dvēseļu kūlītī, kas pieder tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēsele tiks kā ar lingu laista no lingas metēja rokas un tālu prom aizmesta!
30 Kad nu tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam,
31 Tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un kad tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi!“
32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: „Slavēts lai ir tas Kungs. Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis!
33 Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!
34 Un patiesi, tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani ir aizkavējis, ka es tev ļaunu nenodaru: ja tu nebūtu steigusies un nebūtu nākusi man pretī, tad visā nopietnībā Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas ir vīriešu kārtas!“
35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: „Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!“
36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals atradās visai priecīgā omā. Bet tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai.
37 Bet kad nākamā rīta Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens.
38 Un pēc kādām desmit dienām tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira.
39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: „Slavēts ir tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam, un kas savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba, un ka tas Kungs Nābala paša laimam darbam ir licis krist uz viņa galvu!“ —Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.
40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: „Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu,“
41 Tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: „Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas!“
42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, un tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kupas viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva.
43 Bet Dāvids ņēma ari Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas,
44 Jo Sauls savu meitu Michali, Dāvida sievu, bija atdevis P Jtim, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
