1 Kad Dāvidam piesūtīja ziņu: „Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!“
2 Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs iet un sakaut filistiešus?“ Un tas Kungs viņam atbildēja: „Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!“
3 Bet Dāvida vīri viņam sacīja: „Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu kara pulkiem!“
4 Tad Dāvids vēl reiz griezās ar jautājumu pie tā Kunga, un tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: „Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā.“
5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet pašus viņus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus.
6 Bet kad Abjatārs, Ahimelecha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi ari savu plecu segu.
7 Kad nu Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: „Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir tik spēcīgi ar aizšaujamiem aizbultējami divkārši vārti.“
8 Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus.
9 Kad nu Dāvids izprāta, ka Sauls klusītiņām bija viņam šos slazdus sagatavojis, lai to pārsteigtu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: „Atnes plecu segu!“
10 Un Dāvids lūdza: „Tu Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisīs nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ.
11 Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā tavs kalps to ir dzirdējis? —Ak Kungs, Israēla Dievs, —saki to, lūdzu, savam kalpam!“ Tad tas Kungs sacīja: „Jā, viņš nonāks lejā!“
12 Un Dāvids sacīja: „Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?“ Tas Kungs atbildēja: „Nodos!“
13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, un to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un gāja un siroja apkārt, kur vien tiem bija iespējams klīst. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kajra gājienā.
14 Bet Dāvids uzturējās tuksnesī, nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Gan Sauls to meklēja visu laiku, bet Dievs to nedeva viņam rokā.
15 Kad nu Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, —bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos, —
16 Tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu,
17 Un sacīja viņam: „Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis; un to itin labi gan zina arī mans tēvs Sauls.“
18 Tad viņi abi noslēdza derību tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā.
19 Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kūpi atrodas dienvidos no Ješimonas.
20 Un nu tagad, ak ķēniņ, nāc pie mums lejā, un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!“
21 Tad Sauls sacīja: „Lai jūs būtu svētīti tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši!
22 Ejiet jel un vēl pārliecinieties, izdibiniet un apraugiet vietu, kur ir atrodamas viņa pēdas, un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot visai manīgs vīrs.
23 Un kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!“
24 Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješi-monas.
25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maona tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī.
26 Un Sauls gāja kalnu grēdas vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja pa kalna otru pusi. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus ar nolūku tos sagūstīt.
27 Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: „Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē.“
28 Un Sauls griezās atpakaļ, neva-jādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par „Glābšanas akmeni.“
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
