1 Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids nosprieda: „Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību.“ Un Dāvids sūtīja vēstnešus, lai tie viņu iepriecinātu viņa tēva nāves gadījumā. Tad Dāvida kalpi nonāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam parādītu līdzjūtību.
3 Bet amoniešu virsaiši sacīja Hanūnam: „Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? —Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai sagatavotu un izdarītu apvērsumu, lai izspiegotu šo zemi?“
4 Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida.
5 Un tādi viņi devās ceļā. Kad nu Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, —jo šie vīri bija pārlieku apsmieti—un ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kapa rātus un nolīgtu jātniekus starp siriešiem Mezopotamijā, kā arī starp siriešiem Maāchas un Cobas zemē.
7 Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāchas ķēniņu un viņa kapa pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās kapot.
8 Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joābu ar visu kapaspēku un arī visu varoņu pulku.
9 Un amonieši devās kaujā un izvietojās cīņai pie pašiem pilsētas vārdem, bet de ķēniņi, kas bija nākuši, tie paši par sevi atradās savrup atklātā kaujas laukā.
10 Kad nu Joābs redzēja, ka kauja bija vērsta vispirms pret viņu un nodka viņa priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visa Israēla izlases kapotājus, un tos viņš novietoja pret siriešiem.
11 Bet kapotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie novietojās pret amoniešiem.
12 Tad viņš noteica: „Ja sirieši izrādītos stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet ja amonieši izrādītos tev pretī pārāk spēcīgi, tad es tev sniegšu izšķirīgo palīdzību.
13 Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un sava Dieva pilsētu dēļ, bet tas Kungs lai dara to, kas Viņa acīm liekas labs!“
14 Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa.
15 Bet kad Amona dēli redzēja, ka siriešu kapotāji bija metušies bēgt, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un atvilkās atpakaļ pilsētā. Bet Joābs atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
16 Kad nu sirieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja ziņnešus un lika doties kaujā tiem siriešiem, kupi dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofachs, Hadadēzera kapa pulku vadonis, gāja viņu priekšgalā.
17 Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja kapam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jardānai un devās pret viņiem un sakārtojās uzbrukumam pret tiem. Un Dāvids tā nostājās pret siriešiem, ka tie cīnījās ar viņu.
18 Un sirieši tā tika Israēla, sakauti ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids nogalināja no siriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstoš kājniekus; arī kara pulku virspavēlnieku Sofachu viņš lika nonāvēt.
19 Kad nu Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Tā sirieši turpmāk vairs neizjuta nekādu vēlēšanos nākt amoniešiem palīgā.
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
