1 Atver, ak Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus!
2 Vaimanājiet, cipreses, ka ciedri ir nogāzti un paši diženākie koki ir nopostīti! Vaimanājiet, Basanas ozoli, ka nogāzts ir biezais mežs!
3 Klau, kā vaimanā gani, jo viņu krāšņās ganības ir pagalam! Klau, kā rūc lauvas, jo izpostīts ir arī Jardānas biezokņu skaistums!
4 Tā sacīja man tas Kungs, mans Dievs: „Gani kaujamās avis!
5 Jo viņu īpašnieki nokauj viņas, neuzskatīdami to ne par kādu grēku, pārdod un saka: Slavēts lai ir tas Kungs, es tagad esmu bagāts! —Un paši gani ari viņas netaupa.
6 Tāpēc Es arī nesaudzēšu zemes iedzīvotājus“, —saka tas Kungs. „Un redzi, Es nodošu ļaudis katru atsevišķi otra rokā un sava ķēniņa rokā; lai tad viņi ari sagrauj zemi, un Es neglābšu nevienu no viņu pašu rokām.“
7 Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par „Laipnību“ un otru par „Vienprātību“. —Un tā es ganīju avis.
8 Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani.
9 Tālāk es teicu: „Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!“
10 Es tad paņēmu savu kūju ar nosaukumu „Laipnība“ tin to salauzu, lai uzteiktu savu derību, ko es biju noslēdzis ar visām tautām.
11 Tā nu derība arī tika tanī dienā lauzta; avju tirgotāji, kas manu rīcību uzmanīgi novēroja, atzina, ka tāds ir bijis tā Kunga vārds.
12 Un kad es viņiem teicu: „Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!“ Tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus.
13 Un tas Kungs man sacīja: „Iemet šo slaveno algu, par kupu cienīgu viņi tevi atzinuši, dievnama mantnīcā!“ Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mantnīcā.
14 Tad es salauzu savu otru ganu kūju—„Vienprātību“ —par zīmi tam, ka es sarauju brālību starp Jūdu un Israēlu.
15 Un tas Kungs teica man: „Ņem vēl reiz savās rokās nepiemērota gana piederumus!
16 Jo redzi, Es likšu darboties zemē ganam, kas par bojā ejošo nerūpējas, noklīdušo necenšas atrast un salauzto nepūlas dziedēt, kā arī veselo neapgādā, turpretī treknās avs gaļu apēd ar baudu un nomauc pat viņas nagus.
17 Lai bēdas manam nederīgajam ganam, kas atstāj savu ganāmpulku! Lai zobens skap viņa roku un viņa labo aci! Viņa roka lai kaltin sakalst, un viņa labā acs lai pavisam izdziest!“
1 Atver, ak, Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus! 2 Vaimanājiet, cipreses, ka ciedri ir nogāzti un paši diženākie koki ir nopostīti! Vaimanājiet, Basanas ozoli, ka nogāzts ir biezais mežs! 3 Klau, kā vaimanā gani, jo viņu krāšņās ganības ir pagalam! Klau, kā rūc lauvas, jo izpostīts ir arī Jordānas biezokņu skaistums! 4 Tā sacīja man Tas Kungs, mans Dievs: "Gani kaujamās avis! 5 Jo viņu īpašnieki nokauj viņas, neuzskatīdami to ne par kādu grēku, pārdod un saka: slavēts lai ir Tas Kungs, es tagad esmu bagāts! - Un paši gani arī viņas netaupa. 6 Tāpēc Es arī nesaudzēšu zemes iedzīvotājus, saka Tas Kungs, un redzi, Es nodošu ļaudis katru atsevišķi otra rokā un sava ķēniņa rokā; lai tad viņi arī sagrauj zemi, un Es neglābšu nevienu no viņu pašu rokām." 7 Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par Laipnību un otru par Vienprātību. - Un tā es ganīju avis. 8 Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani. 9 Tālāk es teicu: "Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!" 10 Es tad paņēmu savu kūju Laipnību un to salauzu, lai uzteiktu savu derību, ko es biju noslēdzis ar visām tautām. 11 Tā nu derība arī tika tanī dienā lauzta; tās nabaga avis, kas mani ievēroja, atzina, ka tāds ir bijis Tā Kunga vārds. 12 Un, kad es viņiem teicu: ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek! - tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus. 13 Un Tas Kungs man sacīja: "Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgu viņi Mani atzinuši, podniekam!" Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos Tā Kunga namā podniekam. 14 Tad es salauzu savu otru gana kūju Vienprātību par zīmi tam, ka es sarauju brālību starp Jūdu un Israēlu. 15 Un Tas Kungs teica man: "Ņem vēlreiz savās rokās ģeķīgā gana rīkus! 16 Jo redzi, Es likšu darboties zemē ganam, kas par bojā ejošo nerūpējas, noklīdušo nemeklē un salauzto nedziedē, kā arī veselo neapgādā, turpretī treknās avs gaļu apēd ar baudu un nomauc pat viņas nagus. 17 Lai bēdas tam nederīgajam ganam, kas atstāj savu ganāmpulku! Lai zobens skar viņa roku un viņa labo aci! Viņa roka lai kaltin sakalst, un viņa labā acs lai pavisam izdziest!"
