1 Ko lai nu sakām par savu ciltstēvu pēc miesas—Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis?
2 Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisns ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā.
3 Jo ko saka raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.“
4 Bet kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.
5 Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.
6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem:
7 „Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti,
8 Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.“
9 Vai šie svētības vārdi zīmējas vienīgi uz jūdiem vai arī uz nejūdiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pie-līdzināta par taisnību.
10 Kādā stāvoklī nu viņam šī pielī-dzināšana notikusi? Kad viņš jau bija saņēmis derības zīmi jeb vēl bija bez tās? —Kad viņš vēl bija bez tās.
11 Bet ārējo zīmi viņš saņēma par apstiprinājumu ticības taisnībai, kas bija iegūta bez tās, un tā viņš kļuvis par tēvu visiem tiem, kas tic, būdami bez ārējās derības zīmes, un tā tad iegūst taisnību pielīdzināšanas ceļā,
12 Kā arī par tēvu tiem, kam ir šī derības zīme, protams, ja viņi nevien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl bija bez šīs zīmes.
13 Tā tad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.
14 Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts.
15 Jo bauslībai seko dusmība. Bet kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma.
16 Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolī-jums būtu drošs visiem pēcnācējiem, nevien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs
17 Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: „Daudzām tautām es tevi esmu cēlis par tēvu.“
18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: „Tāds būs tavs dzimums.“
19 Viņš arī nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi—viņam varēja būt jau simts gadu—un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis.
20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā,
21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt.
22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.
23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts,
24 Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem,
25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.
1 Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas - Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? 2 Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. 3 Jo ko saka raksti? "Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību." 4 Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. 5 Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. 6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: 7 svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, 8 svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku. 9 Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. 10 Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. 11 Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, 12 kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. 13 Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. 14 Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. 15 Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. 16 Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs 17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. 18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. 19 Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. 20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, 21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. 22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. 23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, 24 bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, 25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.
