1 Klau! Vai īstenā atziņa nesauc, un vai gudrība neliekas sevi dzirdam?
2 Tiešām, īstenā atziņa stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un vienkārši pat ielas malā.
3 Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brec:
4 Ak jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm!
5 Veltījiet, neprātīgie, savu uzmanību gudrībai, un jūs, vientiesīgie neprašas, lieciet manus vārdus sev nopietni pie sirds!
6 Klausaities, jo es gribu jums teikt to, kas tiklab satura kā izteiksmes ziņā ir tiešām valdnieka cienīgs, un mācīt to, kas patiesi ir labs!
7 Jo manai mutei jārunā patiesība, un manām lūpām jāienīst viss bezdievīgais.
8 Visas manas mutes valodas ir taisnas un īstas, —tajās nav nekā viltota nedz nepareiza.
9 Tās ir visas tiešām skaidras tiem, kas tās saprot, un pareizas tiem, kas tās grib pieņemt.
10 Pieņemiet manus pamācījumus labāk nekā sudrabu, un statiet manu mācību augstāki par dārgo un izlasīto zeltu!
11 Jo īstenā atziņa ir labāka par pērlēm, un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai.“
12 „Es, īstenā atziņa, mītu līdzās gudrībai un māku dot labu padomu.
13 Bijība tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augst-prātību un ikvienu ļaunu ceļu, —un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām.
14 Manā rīcība ir abi—tiklab padoms kā darbs, man pieder saprāts un vara.
15 Ar manu palīdzību valda ķēniņi, un padomnieki iekārto tiesas un dod likumus.
16 Uz mani balstīdamies īsteno savu varu visi pārējie valdnieki un sadzīves lietu kārtotāji virs zemes.
17 Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani ari atrod.
18 Bagātība un gods ir manās rokās, paliekama manta un taisnība.
19 Mani augļi ir labāki par zeltu, pat par vistīrāko zeltu, un ieguvums no manis ir cienīgāks nekā izlasīts sudrabs.
20 Es virzu savus ceļus pa taisnīgo ceļu, pa tiesību teku,
21 Lai es labi aprūpēju tos, kas mani mīl, un piekrāju jo pilnas viņu mantu krātuves.
22 Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā: īekāms Viņš kaut ko radīja, —es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem.
23 Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija.
24 Kad vēl nebija dziļumu, es biju jau dzimusi, tad, kad ūdens vēl nebija krājies akās un avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā.
25 Iekāms vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, —es jau pastāvēju,
26 Iekāms tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū.
27 Kad Viņš darināja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri savu augsto debess jumu.
28 Kad Viņš augšā nostiprināja padebešus, bet zemes dziļumos drošās vietās iestiprināja avotus un akas,
29 Kad Viņš novilka robežas jūrai un ūdeņiem, lai tie nepārkāptu Viņa pavēles un neplūstu šim robežām pāri, kad Viņš nostiprināja pamatus pašai zemei,
30 Tad es biju pie Viņa kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ikdienas savs prieks, un es it kā rotaļādamās nemitīgi darbojos Viņa priekšā,
31 Un es piekopu savas rotaļas Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.
32 Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus.
33 Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās!
34 Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem!
35 Kas mam atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku tā Kunga acis.
36 Bet kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi.“
1 Klau! Vai gudrība nesauc, un vai atziņa neliekas sevi dzirdam? 2 Tiešām, tā stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un pat ielas malā. 3 Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brēc: 4 "Ak, jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm! 5 Veltījiet, neprātīgie, savu uzmanību gudrībai, un jūs, ģeķi, lieciet manus vārdus sev nopietni pie sirds! 6 Klausaities, jo es gribu runāt svarīgas lietas, un es atdarīšu savu muti taisnībai! 7 Jo manai mutei jārunā patiesība, un manām lūpām jāienīst viss bezdievīgais. 8 Visas manas mutes valodas ir taisnas un īstas - tajās nav nekā viltota, nedz nepareiza. 9 Tās visas tiešām ir skaidras tiem, kas tās saprot, un pareizas tiem, kas tās grib pieņemt. 10 Pieņemiet manas pamācības labāk nekā sudrabu un manu mācību vairāk nekā dārgo un izlasīto zeltu! 11 Jo gudrība ir labāka par pērlēm, un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai." 12 "Es, gudrība, mītu līdzās atziņai un māku dot labu padomu. 13 Bijība Tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām. 14 Manā rīcībā ir abi - tiklab padoms, kā darbs, man pieder saprāts un vara. 15 Ar manu palīdzību valda ķēniņi un padomnieki dod tiesas un dod likumus. 16 Uz mani balstīdamies, valda lielkungi un dižciltīgie, visi zemes soģi. 17 Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod. 18 Bagātība un gods ir manās rokās, paliekama manta un taisnība. 19 Mani augļi ir labāki par zeltu, pat par vistīrāko zeltu, un ieguvums no manis ir cienīgāks nekā izlasīts sudrabs. 20 Es virzu savus ceļus pa taisnīgo ceļu, pa tiesību teku, 21 lai es labi aprūpēju tos, kas mani mīl, un piekrāju jo pilnas viņu dārgumu krātuves. 22 Es esmu bijusi Tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā; iekāms Viņš kaut ko radīja, es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem. 23 Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija. 24 Kad vēl nebija dziļumu, es biju jau dzimusi, kad ūdens avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā. 25 Iekāms vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, es jau pastāvēju, 26 iekāms Tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi, nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū. 27 Kad Viņš darināja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri Savu augsto debess jumu. 28 Kad Viņš augšā nostiprināja padebešus, bet zemes dziļumos drošās vietās iestiprināja avotus un akas, 29 kad Viņš novilka robežas jūrai un ūdeņiem, lai tie nepārkāptu Viņa pavēles un neplūstu šīm robežām pāri, kad Viņš nostiprināja pamatus pašai zemei, 30 tad es biju pie Viņa kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ik dienas savs prieks, un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā, 31 un es līksmojos Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem. 32 Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus. 33 Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās! 34 Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem! 35 Kas mani atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku Tā Kunga acīs. 36 Bet, kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi."
