1 Bet notikās, ka tauta kurnēja tam Kungam ausīs. Kad tas Kungs to dzirdēja, tad viņš iedegās dusmās, un tā Kunga uguns iedegās kapa nometnes stūpos un tos rija.
2 Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza to Kungu, un uguns nodzisa.
3 Un to vietu nosauca Tabēra , tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies tā Kunga uguns.
4 Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad ari Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: „Kas mums dos ēst gaļu?
5 Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus!
6 Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!“
7 Bet manna bija koriandra sēklu veidā, un tās spīdums bija kā berillija mirga.
8 Un ļaudis skrēja šurpu un turpu un to salasīja; viņi to samala divu akmeņu starpā vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvu koku eļļas smarža.
9 Un kad nakti pār nometni nokrita rasa, tad nokrita ari manna.
10 Un kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un ari Mozum tā lieta izlikās ļauna.
11 Un Mozus runāja ar to Kungu un sacīja: „Kāpēc Tu savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis tavās acis žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem?
12 Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai ari es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: „Nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem?“
13 Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud, manā priekšā sacīdami: „Dod mums ēst gaļu!“
14 „Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi!
15 Un ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, es labāk esmu tad beigts, ja es tikai esmu atradis žēlastību tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt savu nelaimi!“
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi.
17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.
18 Bet tautai saki: Dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat priekš tā Kunga ausim gaudušies, sacīdami: „Kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē!“ —Tāpēc tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit.
19 Jus to neēdīsit vienu nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz ari divdesmit dienas,
20 Nē, bet veselu mēnesi, kamēr tā jums izies cauri jūsu nāsīm un galīgi apniks, tāpēc ka jūs to Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: „Kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?“
21 Un Mozus sacīja: „Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos, bet Tu esi sacījis: „Es tiem došu gaļu, un tie to ēdis veselu mēnesi!“
22 „Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?“
23 Bet pats tas Kungs sacīja Mozum: „Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies mani vārdi, vai ne!“
24 Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij.
25 Un tas Kungs nonāca mākoni un uz to runāja un ņēma no gara, kas bija viņa, un lika to septiņdesmit vecajos, un notikās, kad gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet ne vienmēr tie tā darīja.
26 Bet divi viri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra—Medads; un ari viņos palika gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši.
27 Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: „Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!“
28 Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaune-kļiem, atbildēja un sacīja: „Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!“
29 Tad Mozus tam atbildēja: „Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut tas Kungs savu garu pār viņiem visiem dotu!“
30 Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē.
31 Tad cēlās tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūfas, izklaidus pāri nometnei, paipalas, šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes.
32 Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homēras ; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt.
33 Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms kā tā bija apēsta, kad tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām.
34 Tāpēc tās vietas vārdu nosauca Kibrot-Taāvas—kārības kapenes, jo tur viņi apraka kārigos ļaudis.
35 Bet no Kibrot-Taāvas—kārības kapenēm, —tauta devās ceļā uz Hacerotu, un tie apmetās Hacerotā.
1 Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. 2 Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza To Kungu, un uguns nodzisa. 3 Un to vietu sauca Tabēra , tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies Tā Kunga uguns. 4 Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: "Kas mums dos ēst gaļu? 5 Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. 6 Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!" 7 Bet manna bija līdzīga koriandra sēklām, un tās spīdums bija kā berilija mirga. 8 Un ļaudis skrēja šurpu turpu un to salasīja; viņi to samala starp diviem akmeņiem vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvkoku eļļas smarža. 9 Un, kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad nokrita arī manna. 10 Un, kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un arī Mozum tā lieta izlikās ļauna. 11 Un Mozus runāja ar To Kungu un sacīja: "Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem? 12 Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem. 13 Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud manā priekšā, sacīdami: dod mums ēst gaļu! 14 Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! 15 Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!" 16 Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie Saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi. 17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes. 18 Bet tautai saki: dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat Tā Kunga ausīs gaudušies, sacīdami: kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē! - Tāpēc Tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit. 19 Jūs to neēdīsit vienu, nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz arī divdesmit dienas, 20 nē, bet veselu mēnesi, tiekāms tā jums caur nāsīm izies un galīgi apniks, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?" 21 Un Mozus sacīja: "Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos, bet Tu esi sacījis: Es tiem došu gaļu, un tie to ēdīs veselu mēnesi! 22 Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?" 23 Bet Tas Kungs sacīja Mozum: "Vai tad Tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies Mani vārdi vai ne!" 24 Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja Tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij. 25 Un Tas Kungs nonāca mākonī un uz to runāja un ņēma no Gara, kas bija viņā, un lika to septiņdesmit vecajos, un notika, kad Gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc tam vairs ne. 26 Bet divi vīri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra - Medads; un arī viņos palika Gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. 27 Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: "Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!" 28 Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: "Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!" 29 Tad Mozus tam atbildēja: "Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!" 30 Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē. 31 Tad cēlās Tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras izklaidus pāri nometnei paipalas - šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes. 32 Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un, kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homeras; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt. 33 Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. 34 Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava , jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis. 35 Bet no Kibrot-Taavas tauta devās ceļā uz Hacerotu, un tie apmetās Hacerotā.
