1 Kad nu Sanballats un Tobija un arabietis Gešems un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas,
2 Tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: „Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!“ Bet viņi domāja man darīt ļaunu.
3 Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: „Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup?
4 Tādā veidā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem arvien vienu un to pašu atbildi.
5 Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā,
6 Un tajā bija rakstīts: „Ļaudīs ir dzirdams, un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri un pēc vinu vārdiem tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu.
7 Tu esot ari jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeru-zālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms ari ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!“
8 Uz to es atbildēju viņam ar šādu savu atzinumu: „Nekas nav noticis no tā, ko tu apgalvo: tu pats savā prātā to esi izgudrojis!“
9 Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, domādami: „Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepa-veikts!“ —Bet tagad stiprini manas rokas!
10 Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēla dēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: patiksimies Dieva namā tempļa iekštelpās un aizslēgsim tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, nakti viņi taisās nākt, lai tevi nokautu.“
11 Bet es sacīju: „Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!“
12 Es biju sapratis, ka, lūk, Dievs nebija viņu sūtījis, bet viņš izteica šo pravietojumu pret mani, tādēļ ka Tobija un Sanballats bija viņu uzpirkuši.
13 Un, proti, tādēļ, lai es baidītos, darītu tā, grēkotu un lai man celtos neslava un apsmiekls.
14 Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt!
15 Un mūri pabeidza elula mēneša divdesmit piektajā dienā piecdesmit divās dienās.
16 Uņ kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas nejūdu tautas, kas bija apkārt mums, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi kritās stipri paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.
17 Tajās dienās arī Jūdas labieši sūtīja daudz vēstuļu Tobijam, un no Tobijas vēstules nāca pie viņiem,
18 Jo daudzi Jūdā bija saistīti ar zvērestu pie viņa, jo viņš bija Šechanjas, Aracha dēla, znots, un viņa dēls Johanans bija apņēmis Mešullāma, Berechjas dēla, meitu.
19 Viņi runāja pat manā klātbūtnē par viņa labajiem darbiem, un manus vārdus vini atstāstīja viņam; ari man Tobija sūtīja vēstules, lai mani iebiedētu.
1 Kad Sanballats un Tobija, un arābs Gešems, un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas, 2 tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: "Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!" Bet viņi domāja man darīt ļaunu. 3 Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: "Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup." 4 Tā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem vienu un to pašu atbildi. 5 Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā, 6 un tajā bija rakstīts: "Ļaudīs ir dzirdams un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri, un, pēc viņu vārdiem, tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu. 7 Tu esot arī jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeruzālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms arī ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!" 8 Uz to es atbildēju viņam ar šādu savu atzinumu: "Nekas nav noticis no tā, ko tu apgalvo: tu pats savā prātā to esi izgudrojis!" 9 Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, sacīdami: "Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepaveikts!" Bet tagad stiprini manas rokas! 10 Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēladēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: "Satiksimies Dieva namā, Tempļa iekštelpās, un aizslēgsim Tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, naktī viņi taisās nākt, lai tevi nokautu." 11 Bet es sacīju: "Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu Templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!" 12 Es biju sapratis, ka, lūk, Dievs nebija viņu sūtījis, bet viņš izteica šo pravietojumu pret mani, tādēļ ka Tobija un Sanballats bija viņu uzpirkuši. 13 Proti, tādēļ, lai es baidītos, darītu tā, grēkotu un lai man celtos neslava un apsmiekls. 14 Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt! 15 Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. 16 Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību. 17 Tajās dienās arī Jūdas dižciltīgie sūtīja daudz vēstuļu Tobijam, un no Tobijas vēstules nāca pie viņiem, 18 jo daudzi Jūdā bija saistīti ar zvērestu pie viņa, jo viņš bija Šehanjas, Araha dēla, znots, un viņa dēls Johanans bija apņēmis Mešullāma, Berehjas dēla, meitu. 19 Viņi runāja pat manā klātbūtnē par viņa labajiem darbiem, un manus vārdus viņi atstāstīja viņam; arī man Tobija sūtīja vēstules, lai mani iebiedētu.
