1 Un viņš no turienes aizgāja un nāk savā dzimtajā pilsētā, un viņa mācekli iet viņam līdz.
2 Un kad sabats nāca, viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: „No kurienes viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no viņa rokām?
3 Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai viņa māsas nav šeit pie mums?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa.
4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados un savās mājās.“
5 Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6 Un viņš brīnījās par viņu neticību.
7 Un viņš pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams. Un viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem
8 Un tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,
9 Bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.
10 Un viņš tiem sacīja: „Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat.
11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.“
12 Un tie izgājuši sludināja, lai at-griežas no grēkiem,
13 Un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo viņa vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ viņā tādi brīnuma spēki darbojoties.
15 Bet citi sacīja: „Viņš ir Elija.“ Un citi sacīja: „Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.“
16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: „Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.“
17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija apprecējis.
18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.“
19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut; bet nevarēja.
20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un viņu dzirdēdams tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņu klausījās.
21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem labiešiem un virsniekiem un augstāka-jiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres.
22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: „Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.“
23 Un viņš tai zvērēja: „Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.“
24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: „Ko lai es lūdzu?“ Bet tā sacīja: „Jāņa Kristītāja galvu.“
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: „Es gribu, ka tu man tūlīt dodi bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.
28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu.
33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu.
34 Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.
35 Un bija jau vēlu, kad viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: „Ši vieta ir tukša, un laiks jau vēls.
36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.“
37 Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Un tie uz viņu sacīja: „Vai tad mums būs noiet un par divi simts denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?“
38 Bet viņš uz tiem saka: „Cik maizes jums ir? Eita un raugait.“ Un tie uzzinājuši saka: „Piecas un divi zivis.“
39 Un viņš visiem pavēlēja pa pul-kiem apsēsties zaļajā zālē.
40 Un tie apsēdās pulciņos pa sim-tiem un pa piecdesmit.
41 Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesim, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem iz-dalīja.
42 Un tie visi ēda un paēda
43 Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm.
44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.
45 Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr viņš ļaudis atlaistu.
46 Un tos atlaidis, viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47 Un kad vakars metās, tad laiva bija jūfas vidū, un viņš viens pats malā.
48 Un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49 Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja viņu par spoku un iesāka brēkt,
50 Jo visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!“
51 Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53 Un pārcēlušies, tie nonāca G̒enecaretē un brauca tur pie malas.
54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis viņu tūdaļ pazina
55 Un apstaigāja visu to apgabalu un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja viņu esam.
56 Un kur viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju vīli varētu aizkart; un, cik viņu aizkāra, tie kļuva veseli.
1 Un Viņš no turienes aizgāja un nāk Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi iet Viņam līdzi. 2 Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: "No kurienes Viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no Viņa rokām? 3 Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?" Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. 4 Bet Jēzus tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās." 5 Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. 6 Un Viņš brīnījās par viņu neticību. 7 Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, 8 un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, 9 bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. 10 Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. 11 Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." 12 Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem, 13 un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. 14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. 15 Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." 16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem." 17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis. 18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: "Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva." 19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja. 20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās. 21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. 22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: "Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu." 23 Un viņš tai zvērēja: "Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts." 24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: "Ko lai es lūdzu?" Bet tā sacīja: "Jāņa Kristītāja galvu." 25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu." 26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. 27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. 28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. 29 Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. 30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. 31 Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. 32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. 33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. 34 Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. 35 Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. 36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst." 37 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie Viņam sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?" 38 Bet Viņš uz tiem saka: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis." 39 Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. 40 Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. 41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. 42 Un tie visi ēda un paēda, 43 un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. 44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. 45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. 46 Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt. 47 Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā. 48 Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. 49 Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt, 50 jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!" 51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. 52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta. 53 Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas. 54 Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina 55 un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. 56 Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.
