1 Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.
4 Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.
5 Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.
18 Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“
19 Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.
20 Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.
22 Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.
23 Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.
24 „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“
25 Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest
28 Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,
29 Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,
30 Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.
31 Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,
33 Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,
34 It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām
35 Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,
36 Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles
38 Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!
41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42 Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,
43 Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44 Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.
45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47 Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.
48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,
50 Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.
51 Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.
52 Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.
53 Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;
54 Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!
55 Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.
56 Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“
57 Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“
58 Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.
60 Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.
61 Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,
62 Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.
63 Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.
65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.
1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. 2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. 3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu. 4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus. 5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. 6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. 7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās. 8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu. 9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas. 10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē. 11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu. 12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi. 13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs. 14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu. 15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. 16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos. 17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. 18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu. 19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. 20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī. 21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. 22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. 23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. 24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. 25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. 26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. 27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; 28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; 29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība, 30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. 31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: 32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, 33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus, 34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām 35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā, 36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu. 37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles 38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes? 39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! 40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga! 41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs: 42 mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi, 43 Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības. 44 Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri. 45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. 46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums. 47 Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts. 48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. 49 Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās, 50 kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās. 51 Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ. 52 Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla. 53 Tie apklusināja mani bedrē un meta akmeņus uz mani; 54 ūdeņi plūda pār manu galvu, un es domāju: nu esmu pagalam! 55 Tad es piesaucu, Kungs, Tavu Vārdu, no bedres dziļumiem. 56 Un Tu dzirdēji manu saucienu: neaizslēdz Savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā! 57 Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: "Nebīsties!" 58 Tu, Kungs, vadi manas dvēseles lietas, Tu glāb manu dzīvību. 59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Tiesā manu tiesu. 60 Tu redzi viņu atriebību un visus viņu nolūkus pret mani. 61 Ak, Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanu un visus viņu nolūkus pret mani, 62 manu pretinieku lūpas un valodas augu dienu. 63 Vai tie sēd vai ceļas, redzi, es - viņu apsmiekla dziesma. 64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, pēc viņu roku darba. 65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem! 66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem Tā Kunga debesīm.
