1 Kad nu šie trīs vīri mitējās atbildēt ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu,
2 Tad iedegās Ēlihus, Barachēla dēla no Būzas, dusmas pret Ijabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, ja—pat taisnīgāku par Dievu;
3 Un arī pret ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši.
4 Ēlihus tomēr ar savu pretiebildumu ījabam bija nogaidījis, jo visi agrākie runātāji bija mūža gados vecāki nekā viņš.
5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nebija vairs nekādu pretiebildumu, tad viņš iekaisa savās dusmās.
6 Un Ēlihus, Barachēla dēls no Būzas, palūdza atļauju runāt un sacīja: „Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevi sadugu un baidījos jūs ietekmēt ar savām atziņām.
7 Es domāju: Lai runā lielie mūža gadi, jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji!
8 Bet īstenībā tas ir tikai Gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķip atziņas un ieskatus.
9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība.
10 Tādēļ es nospriedu: Veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savām zināšanām.
11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos sakļausit jūsu runās sapratīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,
12 Es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet redziet, —neviens neapgāza ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.
13 Tādēļ jums nav jāsaka: Mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks!
14 Pret mani viņš savus pierādījumu pamatus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem.
15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!
16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā?
17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; ari es gribu parādīt savas zināšanas,
18 Jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.
19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki.
20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.
21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam,
22 Jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu bridi mani neaizrautu projām no šejienes.“
1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, 2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu; 3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. 4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš. 5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās. 6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. 7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! 8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. 9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. 10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās. 11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, 12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. 13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! 14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. 15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! 16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? 17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas, 18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. 19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. 20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. 21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, 22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
