1 Šis ir tā Kungs vārds Jeremijam lielā sausuma laikā.
2 Jūda sēro, tās pilsētu vārtos stāv iztvīkuši un nonīkuši cilvēki, tic guļ pie zemes sēru tērpos un skumjās, un augšup pret debesīm paceļas Jeruzālemes vaidi!
3 Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdens un atgriežas ar tukšiem traukiem: tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu.
4 Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu.
5 Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāļu barībai.
6 Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakaļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma.
7 „Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs sava vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies.
8 Ak Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti?
9 Kādēļ Tu gribi būt kā tāds, kas vilies, kā varonis, kas nevar palīdzēt? Tu taču esi mūsu vidū, Kungs, un mēs esam nosaukti pēc Tava vārda. Neatstāj mūs!
10 Tā saka tas Kungs par šo tautu: „Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju. Bet tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus.“
11 Un tas Kungs vēl man sacīja: „Tu neaizlūdz par šo tautu, lai tiem labi klātos!
12 Kad tie gavē, Es neuzklausu viņu piesaukšanu, kad tie atnes dedzināmos un ēdamos upurus, Es tos nepieņemu ar laipnumu. Vislabāk Es tos iznīcinātu ar zobenu, badu un mēri!“
13 Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, redzi, pravieši tiem saka: Jūs neredzēsit zobena, un bads jums neuznāks; Es jums došu ilgstošu svētību šinī vietā!“
14 Tas Kungs man atbildēja: „Pravieši sludina melus manā vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!“
15 Tādēļ tas Kungs saka tā: „Tie pravieši, kas sludina manā vārdā, kaut gan Es tos neesmu sūtījis, un apgalvo, ka neskaršot šo zemi ne zobens, nedz arī tajā būšot bads, tie mirs no zobena un bada!
16 Un tauta, kuj-ai tie sludina, gulēs Jeruzālemes ielās, tie būs krituši no bada un zobena, viņi paši un viņu sievas, viņu dēli un meitas, un neviens tos neapraks. Tā Es izliešu sodu par viņu ļaunumu pār tiem!“
17 Bet tu saki tiem šo vārdu: Manas acis plūst pāri no asarām dienām un naktīm un neatrod miera! Jo jaunava, manas tautas meita, ir ļoti satriekta, tā ir saņēmusi smagu sitienu un nedzie-dināmu ievainojumu.
18 Eju es uz lauka, es redzu tur ar zobenu nokautus; eju es pilsētā, es redzu tur badā mērdētus ļaudis! Pravieši un priestefi staigā pa zemi, ko tie pavisam nepazīst.“
19 Vai tad Tu Jūdu pavisam esi pametis? Jeb vai Tev Ciāna apnikusi? Kādēļ Tu mūs tā sitis, ka mums nav vairs nekādas dziedināšanas? Mēs gai-dām glābšanu, bet nav nekā laba, gaidām dziedināšanu, bet, redzi, ir tikai izbailes!
20 Ak Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību, arī mūsu tēvu noziegumu, ka mēs pret Tevi grēkojuši.
21 Nepamet mūs sava vārda dēļ, lai tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc savu derību ar mums!
22 Vai tad ir pagānu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu to visu esi darījis.
1 Šis ir Tā Kunga vārds Jeremijam lielā sausuma laikā. 2 "Jūda sēro, tās pilsētu vārtos stāv iztvīkuši un nonīkuši cilvēki, tie guļ pie zemes sēru tērpos un skumjās, un augšup pret debesīm paceļas Jeruzālemes vaidi! 3 Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet, kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdeni un atgriežas ar tukšiem traukiem; tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu. 4 Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu. 5 Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāles barībai. 6 Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakāļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma. 7 Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs Sava Vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. 8 Ak, Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti? 9 Kādēļ Tu gribi būt kā tāds, kas vīlies, kā varonis, kas nevar palīdzēt? Tu taču esi mūsu vidū, Kungs, un mēs esam nosaukti pēc Tava Vārda. Neatstāj mūs!" 10 Tā saka Tas Kungs par šo tautu: "Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju. Bet Tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad Tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus." 11 Un Tas Kungs vēl man sacīja: "Tu neaizlūdz par šo tautu, lai tiem labi klātos! 12 Kad tie gavē, Es neuzklausu viņu piesaukšanu, kad tie atnes dedzināmos un ēdamos upurus, Es tos nepieņemu ar laipnību. Vislabāk Es tos iznīcinātu ar zobenu, badu un mēri!" 13 Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, redzi, pravieši tiem saka: jūs neredzēsit zobena, un bads jums neuznāks; Es jums došu ilgstošu svētību šinī vietā!" 14 Tas Kungs man atbildēja: "Pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis, nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!" 15 Tādēļ Tas Kungs saka tā: "Tie pravieši, kas sludina Manā Vārdā, kaut gan Es tos neesmu sūtījis, un apgalvo, ka neskaršot šo zemi ne zobens, ne arī tajā būšot bads, tie mirs no zobena un bada! 16 Un tauta, kurai tie sludina, gulēs Jeruzālemes ielās, tie būs krituši no bada un zobena, viņi paši un viņu sievas, viņu dēli un meitas, un neviens tos neapglabās. Tā Es izliešu sodu par viņu ļaunumu pār tiem! 17 Bet tu saki tiem šo vārdu: manas acis plūst pāri no asarām dienām un naktīm un neatrod miera! Jo jaunava, manas tautas meita, ir ļoti satriekta, tā ir saņēmusi smagu sitienu un nedziedināmu ievainojumu. 18 Eju es uz lauka, es redzu tur ar zobenu nokautus; eju es pilsētā, es redzu tur badā mērdētus ļaudis! Pravieši un priesteri staigā pa zemi, ko tie pavisam nepazīst." 19 Vai tad Tu Jūdu pavisam esi pametis? Jeb vai Tev Ciāna apnikusi? Kādēļ Tu mūs esi tā sitis, ka mums nav vairs nekādas dziedināšanas? Mēs gaidām glābšanu, bet nav nekā laba, gaidām dziedināšanu, bet, redzi, ir tikai izbailes! 20 Ak, Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību, arī mūsu tēvu noziegumu, ka mēs pret Tevi esam grēkojuši. 21 Nepamet mūs Sava Vārda dēļ, lai Tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc Savu derību ar mums! 22 Vai tad ir tautu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs, mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu to visu esi darījis.
