1 Abimelechs, Jerubbaāla dēls, nogāja uz Sichemu pie savas mātes brāļiem un pateica viņiem un visai savas mātes tēva ģimenei:
2 „Jautājiet visiem Sichemas noteicējiem pilsoņiem: Kas jums ir labāk, vai ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerubbaāla dēli, jeb vai ka valda viens vienīgs vīrs? Pieminiet, ka es esmu ir jūsu kauls, ir jūsu miesa!“
3 Kad Sichemas vadītāju pilsoņu klātbūtnē viņa mātes brāļi sacīja tiem visus šos vārdus, tad viņu sirdis nosvērās uz Abimelecha pusi, jo tie sprieda un sacīja: „Viņš taču ir mūsu brālis.“
4 Un tie viņam izsniedza septiņdesmit sudraba seķeļus no Derības Baāla svētnīcas, un par tiem Abimelechs saderēja visādus neliešus un neuzticamus ļaudis, kas viņam sekoja.
5 Pēc tam viņš nonāca Ofrā, sava tēva namā, un nokāva savus brāļus, Jerubbaāla dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena vienīga akmens; bet Jotāms, Jerubbaāla jaunākais dēls, paglābās, jo viņš bija paslēpies.
6 Tad sapulcējās visi Sichemas noteicēji pilsoņi un viss Bet-Millas pulks, un tie visi sadevās kopā un iecēla Abimelechu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir tuvu pie Sichemas.
7 Kad to pateica Jotāmam, tad viņš cēlās un devās Garicima kalna virsotnē, nostājās un pacēla savu balsi, sauca un sacīja: „Uzklausait mani, jūs Sichemas pilsoņi, tad Dievs ari jūs klausīs!
8 Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: „Valdi jel tu pār mums kā ķēniņš!“
9 Bet eļļas koks tiem atbildēja: „Vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm?“
10 Tad koki teica vīģes kokam: „Nāc tu, esi mūsu ķēniņš!“
11 Bet vīģes koks tiem sacīja: „Vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un locītos pāri citiem kokiem?“
12 Tad koki sacīja vīna kokam: „Nāc tu un topi mums par ķēniņu!“
13 Bet vīna koks tiem atbildēja: „Vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noeju un līgojos pāri pār citiem kokiem?“
14 Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: „Nāc tu un esi ķēniņš pār mums!“
15 Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: „Kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai! Bet ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un tā lai aprij Libanona ciedrus!“
16 Tad nu tagad, ja jūs esat godīgi un nevainojami rīkojušies, ieceldami Abimelechu par ķēniņu, un ja jūs esat labu vien darījuši Jerubbaālam un viņa namam, un ja jūs esat tā darījuši, kā viņa rokas būtu to pelnījušas,
17 —Jo mans tēvs ir jūsu dēļ vedis kapus, un viņš jūsu dēļ ir bijis labprātīgi ar mieru ziedot savu dzīvību un jūs izglābis no Midiana rokas,
18 Kurpretī jūs šodien esat sacēlušies pret manu tēva namu un esat nogalinā-juši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abime-lechu, kalpones dēlu, par ķēniņu Siche-mas dižciltīgajiem tāpēc, ka viņš ir jūsu brālis,
19 Ja nu jūs tiešām esat rīkojušies godīgi un taisnīgi ar Jerubbaālu un viņa namu, tad vēlu jums no sirds priecāties par Abimelechu, un ari viņš lai būtu līksms par jums.
20 Bet ja ne, tad lai iziet no Abimelecha uguns, un tā lai aprij Sichemas cienījamākos vīrus un pils iemītniekus, un lai ari uguns iziet no Sichemas dižciltīgajiem un no pils un aprij Abimelechu!“
21 Tad Jotāms steidzīgi bēga un glābās, nokļūdams Beērā, un tur viņš dzīvoja, baidīdamies no sava brāļa Abimelecha un turēdamies tālu no viņa.
22 Kad nu Abimelechs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu,
23 Tad Dievs deva ļaunu prātu Abimelecha un Sichemas vecaju starpā, tā ka Sichemas pilsoņi lauza uzticību Abimelecham un atstājās no viņa.
24 Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaāla dēliem, kristu uz viņu, un viņu asinis lai nāktu pār Abimelechu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu ari pār Sichemas dižciltīgajiem, kupi bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus.
25 Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelechu, Sichemas dižciltīgie novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimelecham.
26 Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai nomestos Sichemā, un Sichemas noteicēji pilsoņi viņam uzticējās.
27 Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna kalnus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelechu.
28 Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: „Kas ir Abimelechs, un kas esam mēs, sichemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaāla dēls, un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sichemas ciltstēva, vīriem, kādēļ tad mums ir jākalpo viņam?
29 Ak, kaut šī tauta būta manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelechu!“ Un Abimelecham viņš teica: „Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!“
30 Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas.
31 Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimelecha uz Arūmu un vēstīja: „Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sichemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi.
32 Tādēļ celies tu, un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā, un apmeties tīrumu aizsegā.
33 Bet rītā agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu!“
34 Tad Abimelechs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, piecēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā, un četros pulkos ielenca Sichemu.
35 Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelechs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves.
36 Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: „Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!“ Bet Zebuls viņam teica: „Tev šķiet kalnu ēnas vīri esam.“
37 Gaāls tomēr nerimās un teica: „Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem.“
38 Tad Zebuls viņam sacīja: „Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: „Kas ir Abimelechs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu?“ Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!“
39 Un Gaāls izgāja Sichemas pilsoņu priekšgalā un karoja pret Abimelechu.
40 Un Abimelechs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem.
41 Tad Abimelechs atgriezās Arūmā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sichemā.
42 Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika Abime-lecham paziņots.
43 Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un kad viņš vēroja, ka, lūk, tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva.
44 Un Abimelechs un tie pulki, kas bija pie viņa, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja.
45 Tā Abimelechs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli.
46 Kad nu visi Sichemas nocietinātas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie sagāja stipri nocietinātā Derības dieva nama tornī.
47 Un tiklīdz kā Abimelecham tika paziņots, ka visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki ir sapulcējušies vienkopus,
48 Tad Abimelechs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšā uz Salmona kalnu. Tur Abimelechs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: „Ko jūs redzat mani darām, to darait arī jūs steidzīgi, tāpat kā es!“
49 Tad arī visi ļaudis nocirta ikviens pa zaram un sekoja Abimelecham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nobeidzās visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki un ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Tad Abimelechs devās pret Tefaecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to.
51 Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi viri un visas sievas, visi vietējie pilsoņi; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta.
52 Kad nu Abimelechs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni.
53 Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimelecha galvu, un tas sadragāja viņa galvas kausu.
54 Tad viņš steidzīgi piesauca savu ieroču nesēju, puisi, un pavēlēja tam: „Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieviete mani nonāvējusi!“ Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas mira.
55 Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelechs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās.
56 Tā Dievs atmaksāja Abimelecha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57 Un tāpat arī Dievs lika visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sichemas vīri bija nodarījuši, krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaāla dēla, lāsts.
1 Abimelehs, Jerubbaala dēls, nogāja uz Sihemu pie savas mātes brāļiem un pateica viņiem un visam savas mātes tēva namam: 2 "Jautājiet visiem Sihemas varasvīriem: kas jums ir labāk - ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerubbaala dēli, vai ka valda viens vienīgs vīrs? - Pieminiet, ka es esmu gan jūsu kauls, gan jūsu miesa." 3 Kad Sihemas varasvīru klātbūtnē viņa mātes brāļi sacīja tiem visus šos vārdus, tad viņu sirdis nosvērās uz Abimeleha pusi, jo tie sacīja: "Viņš taču ir mūsu brālis." 4 Un tie viņam izsniedza septiņdesmit sudraba seķeļus no Baal-Berīta svētnīcas, un par tiem Abimelehs saderēja visādus neliešus un neuzticamus ļaudis, kas viņam sekoja. 5 Pēc tam viņš nonāca Ofrā, sava tēva namā, un nokāva savus brāļus, Jerubbaala dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena vienīga akmens; bet Jotāms, Jerubbaala jaunākais dēls, paglābās, jo viņš bija paslēpies. 6 Tad sapulcējās visi Sihemas varasvīri un viss Bet-Millas pulks, un tie visi devās kopā un iecēla Abimelehu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir tuvu pie Sihemas. 7 Kad to pateica Jotāmam, tad viņš cēlās un devās Garicima kalna virsotnē, nostājās un pacēla savu balsi, sauca un sacīja: "Uzklausiet mani, jūs Sihemas varasvīri, tad Dievs arī jūs klausīs! 8 Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: valdi jel tu pār mums kā ķēniņš! 9 Bet eļļas koks tiem atbildēja: vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm? 10 Tad koki teica vīģes kokam: nāc tu, esi mūsu ķēniņš! 11 Bet vīģes koks tiem sacīja: vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem? 12 Tad koki sacīja vīna kokam: nāc tu un topi mums par ķēniņu! 13 Bet vīna koks tiem atbildēja: vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem? 14 Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums! 15 Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai. Bet, ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un lai tā aprij Libanona ciedrus! 16 Tad nu tagad, ja jūs esat godīgi un nevainojami rīkojušies, ieceldami Abimelehu par ķēniņu, un ja jūs esat labu vien darījuši Jerubbaalam un viņa namam, un ja jūs esat tā darījuši, kā viņa rokas būtu to pelnījušas, - 17 jo mans tēvs ir jūsu dēļ vedis karus, viņš jūsu dēļ ir bijis labprātīgi ar mieru ziedot savu dzīvību un jūs ir izglābis no Midiāna rokas, 18 kurpretī jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un esat nogalinājuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimelehu, kalpones dēlu, par ķēniņu Sihemas varasvīriem, tāpēc ka viņš ir jūsu brālis, - 19 ja jūs tiešām esat rīkojušies godīgi un taisnīgi ar Jerubbaalu un viņa namu, tad vēlu jums no sirds priecāties par Abimelehu, un arī viņš lai būtu līksms par jums. 20 Bet, ja ne, tad lai uguns iziet no Abimeleha un lai aprij Sihemas varasvīrus un pils iemītniekus, un lai uguns iziet arī no Sihemas varasvīriem un no pils un aprij Abimelehu!" 21 Tad Jotāms steidzīgi bēga un glābās, nokļūdams Beērā, un tur viņš dzīvoja, baidīdamies no sava brāļa Abimeleha un turēdamies tālu no viņa. 22 Kad nu Abimelehs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu, 23 tad Dievs deva ļaunu prātu Abimeleha un Sihemas varasvīru starpā, tā ka Sihemas varasvīri lauza uzticību Abimeleham un atstājās no viņa. 24 Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaala dēliem, kristu uz viņu un viņu asinis lai nāktu pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu arī pār Sihemas varasvīriem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus. 25 Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelehu, Sihemas varasvīri novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimeleham. 26 Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai apmestos Sihemā, un Sihemas varasvīri viņam uzticējās. 27 Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna dārzus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelehu. 28 Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: "Kas gan ir Abimelehs, un kas esam mēs, sihemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaala dēls un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sihemas tēva, vīriem? Kādēļ tad mums ir jākalpo viņam? 29 Ak, kaut šī tauta būtu manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelehu!" Un Abimeleham viņš teica: "Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!" 30 Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas. 31 Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimeleha uz Arūmu un vēstīja: "Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sihemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi. 32 Tādēļ celies tu un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā un apmeties tīrumu aizsegā. 33 Bet rīt agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu." 34 Tad Abimelehs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, cēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā un četros pulkos ielenca Sihemu. 35 Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelehs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves. 36 Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: "Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!" Bet Zebuls viņam saka: "Kalnu ēnas tev šķiet vīri esam." 37 Gaāls tomēr nerimās un teica: "Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem." 38 Tad Zebuls viņam sacīja: "Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: kas ir Abimelehs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu? Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!" 39 Un Gaāls izgāja Sihemas varasvīru priekšgalā un karoja pret Abimelehu. 40 Un Abimelehs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem. 41 Tad Abimelehs atgriezās Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sihemā. 42 Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika paziņots Abimeleham. 43 Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un, kad viņš vēroja, ka tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva. 44 Un Abimelehs un tie pulki, kas pie viņa bija, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja. 45 Tā Abimelehs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli. 46 Kad visi Sihemas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie gāja Derības dieva nama tornī. 47 Un, tiklīdz Abimeleham tika paziņots, ka visi Sihemas pils varasvīri ir sapulcējušies vienkopus, 48 tad Abimelehs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšup Salmona kalnā. Tur Abimelehs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: "Ko jūs redzat mani darām, to steigšus darait arī jūs, tāpat kā es!" 49 Tad arī visi ļaudis nocirta pa zaram un sekoja Abimeleham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nomira visi Sihemas pils ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu. 50 Tad Abimelehs devās pret Tebecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to. 51 Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi vīri un visas sievas, un visi pilsētas varasvīri; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta. 52 Kad nu Abimelehs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni. 53 Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimeleha galvu, un tas sadragāja viņa galvaskausu. 54 Tad viņš steidzīgi piesauca savu puisi ieroču nesēju un pavēlēja tam: "Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieva mani nonāvējusi!" Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas nomira. 55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abimelehs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās. 56 Tā Dievs atmaksāja Abimeleha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. 57 Un visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sihemas vīri bija nodarījuši, Dievs lika krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaala dēla, lāsts.
