1 Israēla vīri bija Micpā solījušies zvērēdami: „Neviens no mums nedos savu meitu Benjamīna piederīgiem par sievu!“
2 Kad nu tauta bija nogājusi uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā, tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3 Un teica: „Kādēl, ak Kungs, Israēla Dievs, tam bija tā Israēlā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!“
4 Un nākošajā rītā tauta agri apjozās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upujns.
5 Un Israēla bērni jautāja: „Kufš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz sasaukto sapulci draudzē pie tā Kunga?“ Proti pastavēja cieša ar zvērestu apstiprināta apņemšanās, ka tam, kas nedosies augšā pie tā Kunga uz Micpu, katrā zinā jāmirst.
6 Tomēr sava brāļa Benjamina Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīia: „Šodien vesela cilts ir tikusi atlauzta no Israēla!
7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!“
8 Un viņi jautāja: „Vai ir kāda Israēla cilts, kura nebūtu devusies augšup uz Micpu pie tā Kunga?“ Un redzi, tur nebija neviena no Jabešas Gileādā: neviens no turienes nebija atnācis uz nometni, lai piedalītos izziņotajā draudzes sapulcē.
9 Tad ļaudis tika vēl reiz pārskaitīti, un redzi, —tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10 Tad tautas sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstoš virus no karotāju izlases un tiem pavēlēja, sacīdami: „Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas ir Gileādā, iedzīvotājus, —ir sievas, ir mazos bērnus!
11 Bet šāds ir jūsu uzdevums, kas jums ir jāizpilda: visi vīrieši un visas sievietes, kuras vīriem ir piederējušas, jums jānodod iznīcības lāstam!“
12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četrsimt meitenes, jaunavas, kuj-as nebija vīrus pazinušas, jo tām nebija bijuši sakari ar vīriešiem; tās viņi aizveda uz nometni Šilo, kas bija Kānaāna zemē.
13 Tad visa tautas sanāksme nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna dēliem, kas atradās pie Rimonas klints.
14 Tā nu tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un ue viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika.
15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka tas Kungs bija ierāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16 Un tad draudzes vecāji sacīja: „Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?“
17 Tad tie sacīja: „Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna alts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus.
18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ir ar zvērestu solījušies: „Nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod Benjamiņam par sievu!“
19 Un viņi sacīja: „Redzi, ik gadus ir tā Kunga svētki Šilo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sichemu, dienvidos no Lebonas.“
20 Un viņi deva mājienu Benjamīna dēliem, sacīdami: „Ejiet un paslēpieties vīna kalnos!
21 Un ja jūs tad novērojat, ka, lūk, tuvojas Šilo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna kalmēm, satveriet ikviens sev sievu no Šilo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22 Un ja notiktu, ka viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: „Esiet pret viņiem iecietīgi mūsu dēļ: mēs neesam ieguvuši neviens sev pa sievai karā, un ari jūs tās viņiem neesat paši devuši, jo tikai tādā gadījumā jūs tagad būtu vainojami zvēresta laušanā.“
23 Un Benjamīna dēli tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs.
24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie saviem radiem, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25 Tanī laikā vē! nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs.
1 Israēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjamīniešiem par sievu." 2 Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām 3 un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Israēla Dievs, tam bija Israēlā tā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!" 4 Un nākamajā rītā agri tauta cēlās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upurus. 5 Un Israēla bērni jautāja: "Kurš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz draudzes sapulci pie Tā Kunga?" Jo bija ar zvērestu noteikts, ka tam, kas neatnāktu pie Tā Kunga uz Micpu, tam jātiek nonāvētam. 6 Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīja: "Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla! 7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie Tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!" 8 Un viņi jautāja: "Vai ir kāds no Israēla cilts, kurš nebūtu devies pie Tā Kunga uz Micpu?" Un redzi, neviens no Jabešas Gileādā nebija nācis nometnē uz sapulci. 9 Tad ļaudis tika vēlreiz pārskaitīti, un redzi, tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā. 10 Tad sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstošus vīru no tiem stiprākiem vīriem un tiem pavēlēja, sacīdami: "Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas Gileādā, iedzīvotājus - gan sievas, gan mazos bērnus! 11 Bet šī ir tā lieta, kas jums ir jādara: visi vīri un visas sievas, kuras vīriem piederējušas, jums jāiznīcina." 12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četri simti meitenes, jaunavas, kuras nebija vīru pazinušas un ar tiem gulējušas; tās viņi aizveda uz nometni Šīlo, kas bija Kānaāna zemē. 13 Tad visa sapulce nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna bērniem, kas atradās pie Rimonas klints. 14 Tā tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika. 15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka Tas Kungs bija izrāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs. 16 Un tad draudzes vecaji sacīja: "Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?" 17 Tad tie sacīja: "Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna cilts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus. 18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ar zvērestu ir solījušies: nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod benjamīniešiem par sievu!" 19 Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, bet, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sihemu, tad dienvidos no Lebonas." 20 Un viņi pavēlēja Benjamīna bērniem, sacīdami: "Ejiet un paslēpieties vīna dārzos! 21 Un, ja jūs tad novērojat, ka tuvojas Šīlo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna dārziem, satveriet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi. 22 Un, ja viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: "Dodiet tās mums labprātīgi - mēs neviens neesam ņēmuši sev sievu karā, un arī jūs paši tās viņiem neesat devuši; citādi jūs tagad būtu vainīgi." 23 Un Benjamīna bērni tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs. 24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie savas dzimtas, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu. 25 Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.
