1 Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: „Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai Dieva izveidots ir tās mūris un ārējais valnis.
2 Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!
3 Kam stipra ticība, tam Tu dodi mieru, tiešām—mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!
4 Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs jums ir mūžīga klints!
5 Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu, to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos.
6 To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas.“
7 Taisnā ceļš ir līdzens, Tu līdzini un dari taisnu taisnā teku.
8 Ari tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele.
9 Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis; kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību.
10 Bet kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš paliek bezdievis un neredz tā Kunga godību.
11 Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij!
12 Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris.
13 Kungs, mūsu Dievs, bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums, bet mēs slavējam Tevi, tavu vārdu.
14 Nedzīvie vairs netaps dzīvi, mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznicināji un izdeldēji viņu piemiņu.
15 Un taču Tu arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji savu godību, Tu paplašināji zemes robe-žas.
16 Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.
17 Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja tava vaiga priekšā, —
18 Mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet mēs dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji.
19 Vai tavi mirušie dzīvos, ari manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.
20 Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, —paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!
21 Jo tas Kungs drīzi izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neaizsegs tos nokautos, kas tajā aprakti.
1 Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: "Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai ir Dieva izveidots tās mūris un ārējais valnis. 2 Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību! 3 Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi! 4 Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints! 5 Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu - to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos. 6 To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas." 7 Taisnā ceļš ir līdzens, Tu līdzini un dari taisnu taisnā teku. 8 Arī tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele. 9 Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis; kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību. 10 Bet, kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš dara netaisnību un neredz Tā Kunga godību. 11 Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par Savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij! 12 Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris. 13 Kungs, mūsu Dievs, bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums, bet mēs slavējam Tevi, Tavu Vārdu. 14 Nedzīvie vairs netaps dzīvi, mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznīcināji un izdeldēji viņu piemiņu. 15 Un Tu taču arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji Savu godību, Tu paplašināji zemes robežas. 16 Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. 17 Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja Tava vaiga priekšā, - 18 mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet mēs dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji. 19 Vai Tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet, jūs, kas dusat pīšļos! Jo Tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai. 20 Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis - paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! 21 Jo Tas Kungs drīz izies no Sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.
