1 Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: „Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.“
2 Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar
3 Un tas Kungs sacīja Jēkabam: „Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.“
4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rāhelei un Leai nākt pie viņa uz lauka pie viņa sīklopiem.
5 Un viņš sacīja tām: „Es esmu vērojis jūsu tēva seju, ka tā vairs nav tāda, kā vakar un aizvakar pret mani; mana tēva Dievs ir ar mani.“
6 Un viņš sacīja: „Jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.
7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.
8 Ja viņš kādreiz teica: Lāsainie lai ir tava alga, tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet ja viņš teica: Raibie lai ir tava alga, visiem atnesās raibi jēri un kazlēni.
9 Tā Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man.
10 Un notika ap avju apiešanās laiku, kad es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.
11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! Un es teicu: Te es esmu.
12 Un viņš sacīja: Atver savas acis un skaties; visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi, jo es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.
13 Es esmu tas Dievs, tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.“
14 Un Rāhele un Lea atbildēja viņam: „Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā?
15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.
16 Un visa bagātība, kādu Dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko Dievs tev sacījis, to dari.“
17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdinājasavus bērnus un savas sievas uz kamieļu mugurām.
18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu īpašumu, kādu tas biia ieguvis, ganāmpulkus, kādus tas Mezopotamijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva īzāka uz Kānaāna zemi.
19 Bet kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rāhele nozaga terafīmu, kāds bija viņas tēvam.
20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.
21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās, un pārgāja upei pāri, un virzījās uz Gileāda kalniem.
22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.
23 Tad viņš paņēma savus ciltsbrāļus un dzinās viņam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna.
24 Un Dievs tuvojās aramietim Lābanam sapnī, nakts laikā, un sacīja: „Sargies runāt ar Jēkabu ko citu kā labu.“
25 Un Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs savu telti bija uzcēlis Gileāda kalnā. Tad arī Lābans ar saviem radiem nostiprināja savu telti Gileāda kalnā.
26 Un Lābans teica Jēkabam: „Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kapa gūsteknes?
27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.
29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.
30 Bet tagad: Labi, „u esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?“
31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.
32 Pie kā tiek atrasts tavs dievs, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātienē pārmeklē to, kas man ir, un paņem to sev.“ Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir tā zagle.
33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāpa no Leas telts un bija patreiz ceļā uz Rāheles telti.
34 Un Rāhele bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.
35 Bet viņa sacīja savam tēvam: „Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievietei mēdz būt.“ Un viņš meklēja, bet nevarēja terafīmu atrast.
36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?
37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķiŗ, kam taisnība.
38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis.
39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī.
40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm.
41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām, abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis.
42 Ja nebūtu bijis mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko īzāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.“
43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: „Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kujrus tās ir dzemdējušas?
44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.“
45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi.
46 Un Jēkabs sacīja saviem ciltsbrāļiem: „Salasiet akmeņus!“ Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47 Un Lābans to nosauca par Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca par Galedu.
48 Un Lābans sacīja: „Šī kaudze lai ir par liecibu šodien starp mani un tevi,“ kāpēc tas to nosauca vārdā Galeda
49 Un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: „Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.
50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām, vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad skaties: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.“
51 Un Lābans sacīja Jēkabam: „Redzi, šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:
52 Liecinieces ir šī kaudze un šī maseba, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu Jaunu.
53 Ābrahāma Dievs un Nachora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!“ Un to Jēkabs apzvērēja pie tā, ko īzāks, viņa tēvs, bijās.
54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
1 Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: "Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību." 2 Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar. 3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: "Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi." 4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem. 5 Un viņš sacīja tām: "Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani, 6 un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. 7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. 8 Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. 9 Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. 10 Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. 11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu. 12 Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. 13 Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." 14 Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā? 15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. 16 Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis." 17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. 18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi. 19 Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas tēvam. 20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu. 21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārgāja pāri upei, un virzījās uz Gileāda kalna pusi. 22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. 23 Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. 24 Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: "Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu." 25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā. 26 Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? 27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. 28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. 29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu. 30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?" 31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas. 32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev." Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi. 33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāca no Leas telts un iegāja Rahēles teltī. 34 Un Rahēle bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast. 35 Bet viņa sacīja savam tēvam: "Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt." Un viņš meklēja, bet neatrada terafīmu. 36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ? 37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un savu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība. 38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu ēdis. 39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis; no manas rokas tu to atprasīji, vai nu tas bija zudis dienā, vai naktī. 40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani ēda dienā, bet aukstums naktī. Un miegs bēga no manām acīm. 41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis. 42 Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris." 43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: "Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni - mani bērni un šie sīklopi - mani lopi, un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es šodien darīšu savām meitām vai viņu bērniem, kurus tās ir dzemdējušas? 44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi." 45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni. 46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes. 47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta , bet Jēkabs to nosauca: Galeda . 48 Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi." Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda 49 un arī Micpa , tāpēc ka tas sacīja: "Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies. 50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū." 51 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi: 52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. 53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!" Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās. 54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
