1 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu roku ar savu zizli pār upēm, pāri kanāliem un pārplūdinātām vietām un liec nākt vardēm pār Ēģipti.“
2 Un Arons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem un lika vardēm nākt, un tās apklāja visu Ēģiptes zemi.
3 Bet arī ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarīja to pašu; arī viņi lika nākt vardēm pār Ēģiptes zemi.
4 Tad faraons atsauca Mozu un Aronu un sacīja: „Lūdziet savu Kungu, ka tas atņem vardes no manis un no manas tautas, jo es gribu atlaist tautu, lai tā upurētu savam Dievam, tam Kungam.“
5 Un Mozus sacīja faraonam: „Pasaki man, kad lai es aizlūdzu par tevi, taviem kalpiem un tavu tautu, lai vardes vairs nenāktu pie tevis un tavā namā un atliktos vairs tikai upē?“
6 Un viņš atbildēja: „Ritu.“ Un viņš sacīja: „Lai notiek pēc tava prāta, lai tu zinātu, ka nav neviena cita, kā vienīgi tas Kungs, mūsu Dievs.
7 Vardes aizies no tevis, no tava nama, no taviem kalpiem, no taviem ļaudīm; tikai upē tās atliksies.“
8 Kad Mozus un Arons iznāca ārā no taraona, Mozus piesauca to Kungu varžu dēl, kā viņš bija solījies faraonam.
9 Un tas Kungs darija tā, kā Mozus lūdza; nobeidzās vardes namos, ciematos un laukos.
10 Un tie tās savāca kaudžu kaudzēm, un visa zeme smirdēja.
11 Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņa sirds atkal kļuva cieta, un viņš tiem nepaklausīja, kā tas Kungs bija sacījis.
12 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu zizli un sit zemes putekļus, ka tie top par odiem visā Ēģiptes zemē.“
13 Un viņš darīja tā, un Arons izstiepa savu roku ar zizli un sita zemes putekļus, un radās odi; tie apstāja cilvēkus un lopus; visi zemes putekļi kļuva par odiem visā Ēģiptes zemē.
14 Bet Ēģiptes burvji ar savām burvju mākslām darīja tāpat, lai radītu odus, bet tie to nespēja, un odi mocīja kā cilvēkus, tā lopus.
15 Tad burvji sacīja faraonam: „Tas ir Dieva pirksts.“ Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau tas Kungs bija sacījis.
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies rīta agrumā un nostājies faraona priekšā, kad viņš iet uz upi, un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu.
17 Bet ja tu neatlaidīsi manus ļaudis, tad Es tev sūtīšu, taviem kalpiem, tavai tautai un tavos namos visādus indīgus kukaiņus, un tie piepildīs ēģiptiešu mājas un zemi, uz kuj-as tās celtas.
18 Bet tanī pašā laikā Es saudzēšu Gošenes zemi, kurā mīt mana tauta, lai tur nebūtu indīgo kukaiņu, lai jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs tanī zemē.
19 Tā Es taisīšu starpību starp manu tautu un tavu tautu rīt, kad šī zīme notiks.“
20 Un tas Kungs darija tā, un ļaunie kukaiņi nāca pulkiem faraona namā un viņa kalpu namos un visā Ēģiptes zemē, un kukaiņu bari postīja zemi.
21 Tad faraons ataicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Eita un upurējiet jūsu Dievam šinī zemē.“
22 Bet Mozus sacīja: „Tā nenākas darīt, jo upurēšana tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; lūk, un ja mēs upurētu, kas ēģiptiešiem ir negantība viņu acu priekšā, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem?
23 Mēs gribam doties tuksnesī triju dienu gājumā un upurēt tam Kungam, mūsu Dievam, tā, kā Viņš to mums ir sacījis.“
24 Tad faraons sacīja: „Es atlaidīšu jūs, un jūs varēsit upurēt tam Kungam, jūsu Dievam; tikai pārāk tālu neaizejiet, —aizlūdziet par mani.“
25 Un Mozus sacīja: „Redzi, es aizeju no tevis un aizlūgšu par tevi tā Kunga priekšā, tad Viņš atņems kukaiņus no faraona, no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm—rītdien; vienīgi faraonam nebūs atkal mani pievilt, ka tas neatļauj tautai aiziet un upurēt savam Kungam.“
26 Tad Mozus atstāja faraonu un lūdza to Kungu.
27 Un tas Kungs darīja tā, kā Mozus bija teicis, ļaunie kukaiņi atstājās no faraona, viņa kalpiem un viņa ļaudīm tā, ka nepalika neviena.
28 Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu.
1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: izstiep savu roku ar savu zizli pār upēm, pār kanāliem un ezeriem un liec nākt vardēm pār Ēģipti." 2 Un Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, un vardes nāca un apklāja visu Ēģiptes zemi. 3 Un burvji darīja to pašu ar savām burvju mākslām un lika nākt vardēm pār Ēģiptes zemi. 4 Tad faraons atsauca Mozu un Āronu un sacīja: "Lūdziet To Kungu, ka Tas atņem vardes no manis un no manas tautas, un es atlaidīšu tautu, lai tā upurētu Tam Kungam." 5 Un Mozus sacīja faraonam: "Saki man, kad lai es aizlūdzu par tevi, taviem kalpiem un tavu tautu, lai vardes vairs nenāktu pie tevis un tavā namā un atliktos tikai upē?" 6 Un viņš sacīja: "Rīt." Un tas sacīja: "Lai notiek pēc tava prāta; lai tu zinātu, ka nav neviena kā Tas Kungs, mūsu Dievs. 7 Vardes aizies no tevis, no tava nama, no taviem kalpiem, no tavas tautas; tikai upē tās atliksies." 8 Tad Mozus un Ārons aizgāja no faraona; un Mozus piesauca To Kungu varžu dēļ, kā viņš bija solījies faraonam. 9 Un Tas Kungs darīja, kā Mozus lūdza; un vardes nobeidzās namos, sētās un laukos. 10 Un tie tās savāca kaudžu kaudzēm, un visa zeme smirdēja. 11 Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņš nocietināja savu sirdi un tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. 12 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: izstiep savu zizli un sit zemes pīšļus, ka tie top par odiem visā Ēģiptes zemē." 13 Un viņi darīja tā; un Ārons izstiepa savu roku ar zizli un sita zemes pīšļus, un radās odi; tie apstāja cilvēkus un lopus; visi zemes pīšļi tapa par odiem visā Ēģiptes zemē. 14 Bet burvji ar savām burvju mākslām darīja tāpat, lai radītu odus, bet tie to nespēja; un odi mocīja kā cilvēkus, tā lopus. 15 Tad burvji sacīja faraonam: "Tas ir Dieva pirksts." Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis. 16 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Celies rīta agrumā un nostājies faraona priekšā, kad viņš iet uz upi, un saki viņam: tā saka Tas Kungs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu. 17 Bet, ja tu neatlaidīsi Manu tautu, redzi, Es sūtīšu tev, taviem kalpiem, tavai tautai un tavos namos visādus kaitīgus kukaiņus, un tie piepildīs ēģiptiešu mājas un arī zemi, kurā viņi dzīvo. 18 Bet tanī pašā laikā Es saudzēšu Gošenes zemi, kurā mīt Mana tauta, lai tur nebūtu kaitīgo kukaiņu, lai jūs zinātu, ka Es, Tas Kungs, esmu tanī zemē. 19 Tā Es darīšu atšķirību starp Manu tautu un tavu tautu; rīt šī zīme notiks." 20 Un Tas Kungs darīja tā, un kaitīgie kukaiņi nāca lieliem pulkiem faraona namā un viņa kalpu namos, un visā Ēģiptes zemē, un visa zeme bija kaitīgo kukaiņu izpostīta. 21 Tad faraons ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: "Eita un upurējiet jūsu Dievam šinī zemē." 22 Bet Mozus sacīja: "Tā nav labi darīt; jo upurēšana Tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; redzi, ja mēs upurētu, kas ēģiptiešu acīs ir negantība, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem? 23 Mēs gribam doties tuksnesī triju dienu gājumā un upurēt Tam Kungam, mūsu Dievam, kā Viņš mums ir sacījis." 24 Tad faraons sacīja: "Es atlaidīšu jūs, un jūs varēsit upurēt Tam Kungam, jūsu Dievam, tuksnesī; tikai pārāk tālu neaizejiet, aizlūdziet par mani." 25 Un Mozus sacīja: "Redzi, es aizeju no tevis un aizlūgšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš atņems kukaiņus no faraona, no viņa kalpiem un no viņa tautas - rītdien; vienīgi faraonam nebūs atkal mani pievilt, ka tas neatlaiž tautu upurēt Tam Kungam." 26 Tad Mozus aizgāja no faraona un lūdza To Kungu. 27 Un Tas Kungs darīja, kā Mozus bija teicis, un kaitīgie kukaiņi atstājās no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas, ka nepalika neviena. 28 Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu.
