1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Arona un sacija: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.“
2 Tad Arons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet man tos.“
3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Aronam.
4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, uzzīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa attēlu; tad tie teica: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.“
5 Kad Arons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: „Rīt ir svētki tam Kungam!“
6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7 Un tas Kungs sacija Mozum: „Ej, nokāp zemēl Tava tauta, kupu tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8 Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši, ir ari tam upurējuši un sacījuši: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas ir tevi izvedis no Ēģiptes.“
9 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10 Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.“
11 Bet Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: „Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kupu Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku?
12 Vai ēģiptieši lai saka: „Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?“ Remdini savu dusmu kasrtumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti.
13 Piemini Ābrahāmu, īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi—tā Tu sacīji: „Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.“
14 Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kupu Viņš bija savai tautai piedraudējis.
15 Un Mozus devās atceļā un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17 Kad Jozua izdzirda tautas trokšņošanu, kā tie vaļu deva priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.“
18 Bet Mozus atbildēja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.“
19 Un notika, kad viņš nonāca nometnē un ieraudzīja teļu un dejošanu, tad Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos kalna pakājē.
20 Un viņš sagrāba teļu, kupr tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, un sagrūda to smalkos putekļos, un tos izkaisīja pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21 Un Mozus sacīja Aronam: „Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?“
22 Un Arons sacīja: „Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23 Tie man sacīja: „Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, ir noticis.“
24 Tad es sacīju: „Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.“ Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī; un tā še es izveidoju šo tēlu.“
25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidusies, jo Arons bija tiem devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26 Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: „Kas grib piederēt tam Kungam, tas lai nāk pie manis!“ Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27 Un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.“
28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoš vīru.
29 Tad Mozus sacīja: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji tam Kungam, ikviens upurējot vai nu savu dēlu, vai brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.“
30 Otrā rītā Mozus teica tautai: „Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšup pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.“
31 Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: „Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta.
32 Bet nu piedodi viņiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdzēsi mani no savas grāmatas, kufu Tu esi rakstījis.“
33 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas.
34 Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, mans eņģelis ies tavā priekšā, bet kad nāks mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.“
35 Un tas Kungs sita tautu, jo tie bija to teļu taisījuši, ko Arons bija izveidojis.
1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: "Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis." 2 Tad Ārons tiem atbildēja: "Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man." 3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. 4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: "Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes." 5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: "Rīt ir svētki Tam Kungam!" 6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. 7 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. 8 Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes." 9 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. 10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu." 11 Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: "Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? 12 Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. 13 Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu." 14 Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt. 15 Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas. 16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. 17 Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: "Nometnē ir kara troksnis." 18 Bet viņš sacīja: "Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu." 19 Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē. 20 Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem. 21 Un Mozus sacīja Āronam: "Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?" 22 Un Ārons sacīja: "Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna. 23 Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis. 24 Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš." 25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidīga, jo Ārons tiem bija devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu, 26 tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: "Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!" Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli. 27 Un viņš tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku." 28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru. 29 Tad Mozus sacīja: "Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību." 30 Otrā rītā Mozus teica tautai: "Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu." 31 Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: "Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. 32 Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis." 33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas. 34 Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus." 35 Un Tas Kungs sita tautu, tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis.
